Ceļā uz ģimeni

Nevainība kā laulības priekšnosacījums

Daudzās kultūrās nevainību uzskata par īpašu jaunieša vai jaunietes rotu. Visur Austrumu pasaulē tā ir uzskatāma par tikumu, kas ir laimīgas laulības dzīves priekšnosacījums un garants. Ja meitene ir saglabājusi uzticību līgavainim līdz kāzām, viņa būs uzticama sieva un laba māte saviem bērniem. Viņa mācēs ieaudzināt šķīstības tikumu arī savām meitām. Ja puisis ir saglabājis šķīstību līdz kāzu dienai, ir daudz lielāka varbūtība, ka viņam ģimene kļūs par vienīgo ostu, ko viņš sargās kā acu raugu līdz mūža beigām.

Jaunavība Ziemeļindijā

Indijā jaunietei, kas stājas laulībā, ir noteikti jābūt šķīstai. Neraugoties uz to, ka laulības institūts Indijā ir ļoti spēcīgs un šķiršanās gandrīz nav iespējama, tajā gadījumā, kad pēc visu laulību ceremoniju izpildīšanas kāzu naktī atklājas, ka meitene nav bijusi nevainīga, vīrs ir tiesīgs sievu padzīt un šķirt laulību.

Sakarā ar to, ka indieši pēc savas dabas ir ļoti temperamentīgi, Indijā gadsimtu gaitā bija pieņemts izdot meitu pie vīra pēc iespējas ātrāk, lai viņa pirms kāzām nepaspētu sagrēkot. Daļēji šādas piesardzības dēļ Indijā ir bijusi paraža izprecināt meitu tad, kad viņa vēl ir nagnika jeb kailā, t.i. tāda, kas vēl neizmanto drēbes. Tas nozīmē to, ka pie vīra izdod vēl dzimumdzīvei nenobriedušu meiteni. Neskatoties uz to, ka nebija atļauts uzsākt dzimumdzīvi ar meiteni, kura nav sasniegusi auglīgo vecumu, intīmās attiecības vienalga sagaidīja izprecināto meiteni samērā agri, t.i., kad viņai sākās pirmās mēnešreizes, proti, 10 -12 gadu vecumā.

Mūsdienu Indijas likums aizliedz izdot meiteni pie vīra pirms viņa ir sasniegusi 16 gadu vecumu, bet puisi pirms viņš ir sasniedzis 18 gadu vecumu.1 Tomēr Radžastānā vēl joprojām ir plaši izplatītas bērnu laulības. Svarīgākais iemesls tam ir šī Indijas reģiona nabadzība. Izdot meitu pie vīra nozīmē atbrīvoties no lieka ēdāja ģimenē.

Nevainība Dienvidindijā

Dienvidindijā, kur sievietes statuss sabiedrībā ir daudz augstāks nekā Ziemeļindijā, tiek uzskatīts, ka sieviete iemieso sevī ļoti spēcīgu dievišķu enerģiju. Kamēr meitene ir nevainīga, viņa patur šo enerģiju sev un uzkrāj to. Viņas sievišķais spēks vēl nav izpaudies. Tas kļūst par labvēlīgu un visu ģimeni svētījošu un pasargājošu tikai tajā gadījumā, kad meitene oficiāli apprecas, piedaloties laulību rituālos, un uzsāk kopdzīvi ar savu vīru. Ja viņa pazaudē nevainību pirms kāzām, viņas sievišķā enerģija it kā izraujas un pārvēršas par ārkārtīgi ļaunu postošu spēku, kas ir bīstams visiem apkārtējiem.2

Jaunavība Dienvidaustrumāzijā: Bali sala

Bali salas kalnu rajonā mitinās ciltis, kas īpaši vērtē jauno puišu (truna) un meiteņu (daha) nevainību. Viņus uzskata par šķīstiem, jo viņi vēl nav piedzīvojuši seksuālo tuvību. Viņu godu rūpīgi sargā, jo uzskata viņus par cienīgiem izpildīt īpašus maģiskus rituālus. Maģiskos talismanus ir spējīgi turēt savās rokās tikai nevainīgi jaunieši un jaunietes. Pārējiem tuvošanās talismaniem var izrādīties ļoti bīstama. Mēģinājums ielaisties attiecībās ar šķīstu meiteni vai puisi ir uzskatāms par noziegumu pret ciemata maģiju un tiek bargi sodīts.3

Šķīstība islāmā

Saskaņā ar šariāta jeb islāma likumu sistēmas prasībām, jaunietei, kas stājas laulībā, ir jābūt šķīstai. Vairākās musulmaņu valstīs, piemēram, Uzbekistānā un Ēģiptē, ir pieņemts pēc pirmās kāzu nakts izkarināt palagu, uz kura jaunie ir gulējuši. Ja uz palaga nav atrodami asins traipi, tad tā ir liecība tam, ka meitene nav bijusi nevainīga.

Kā liecina orientālists Aleksejs Vasiļjevs, Ēģiptē „tradicionālā konservatīvā sabiedrība nepiedod meitenei viņas „grēku”. Ja dēls atļāvies spert negodīgu soli, viss vēl ir labojams. Tas ģimenei kaunu nenodara. Turpretī, ja tiek sabojāta meitenes reputācija, tad ģimenei tiek uzkrauts briesmīgs negoda traips, un tā ciemā vairs nespēj dzīvot. Jaunais vīrs, atklājis, ka viņa sieva nav nevainīga, sievu ar kaunu padzen. Senāk nelaimīgās sievietes tēvs un brāļi drīkstēja viņu aizvest tuksnesī un pārgriezt viņai kaklu.”4

Meitas gods latviešu tautas tradīcijās

Slavenais latviešu senāko reliģiju pētnieks un folklorists Haralds Biezais raksta, ka godam jaunas meitenes dzīvē bija milzīga nozīme, jo no tā bija atkarīga viņas dzīves uzdevums un jēga. Meita, kas ir zaudējusi godu, ir zaudējusi savu vietu dzīvē. Ja meitene ir saglabājusi godu, viņa var cerēt uz dievietes Laimas gādību. Ja meita godu ir zaudējusi, viņa nevar cerēt uz Laimas labvēlību. Kādā tautas dziesmā ir sekojošie vārdi:

 

Kura meita godu tura,
Tai Laimīte kroni pin,
Tai Laimīte kroni pin,
Vairāk zelta, ne sudraba.
Kura godu neturēja,
Tai Laimīte kroni pin
No sīkām dadž’ lapām,
No ērkšķīšu pazarēm. (LD 6621, 10)

 

 

Latviešu meitenei jaunavības pazaudēšana ir nozīmējusi burtiski katastrofu. Viņai dzīve ir it kā beigusies. Kādā tautasdziesmā varam dzirdēt tādus meitas vārdus:

Ja Laimiņa godu slēpa,
Slēp, zemīte, augumiņu!
Ne ļaudīm jārunā,
Ne kungiem jātiesā. (LD 6620)

Meitas vainags

Meitenes godu simbolizē viņas vainadziņš. Ja gods ir zaudēts, meita vairs nedrīkst valkāt šo goda zīmi. Par liecību tam ir šādi tautas dziesmas vārdi:

Ar godiņu, ar godiņu,
Jauni puiši, jauni puiši!
Es negribu bez godiņa
Valkāt savu vainadziņu. (LD 6534)

 

Jaunavas gods krievu tautas tradīcijā

Krievu meitenes allaž ir sargājušas savu godu. Vecāki reti izlaida meitas no mājām. Iziet jaunietei bija atļauts tikai publisko pasākumu laikā, piemēram tad, kad lauku jaunatne sarīkoja riņķa dejas. Tur nekas slikts ar jaunu meiteni nevarēja notikt. Visbiežāk tur jaunieši arī iepazinās. Ja puisis un meitene viens otram iepatikās, viņš kļuva par viņas goda sargātāju. Viņu sauca vārdā „počjotniks” (почетник), t.i. „tas, kas sargā godu”, vienlaicīgi „tas, kas ir godā turams”. Puisis vienmēr bija gatavs aizstāvēt savu mīļoto un vakarā pēc sirsnīgas riņķa dejas nogādāt viņu vecāku mājās. Puiša cēlais aicinājums bija savas līgavas godu sargāt, nevis to viņai laupīt. Puisim, kurš kādai meitenei vardarbīgi godu atņēma, mēdza atsavināt mantoto zemes gabalu un izraidīt no ciemata. Viņa sliktā slava gāja viņam pa priekšu. Tādēļ viņš vairs nevarēja cerēt, ka kādreiz apprecēs nevainīgu meiteni no labas ģimenes. Viņš varēja paņemt par sievu tikai samaitātu jaunieti, tādu pašu, kā viņš pats.

Kas notika, ja meita nenosargāja godu pirms kāzām?

Ja kāda meitene nenosargāja godu, viņu uzskatīja par tādu, kas var uzsūtīt lopiem neauglību un laukiem neražu. Viņai neļāva dziedāt, jo tieši viņas „netīrā balss” varēja nest kaitējumu. Puiši mēdza nogriezt tādai jaunietei bizi, kas krievu tautas tradīcijā skaitījās jaunavības zīme. Viņas mājas sienas sasmērēja ar sodrējiem, to pašu nodarīja arī viņas radiem.

Ja kāzu naktī atklājās, ka līgava nebija nevainīga, no rīta viņai lika uzvilkt netīras skrandas un doties uz cūku kūti. Tas nozīmēja, ka viņai, kas ir netīra, vieta ir tur, kur netīrība. Otrajā kāzu dienā pie svētku galda līgavaiņa radi mēdza pasniegt līgavas vecākiem pankūkas ar izgrieztu viduci, ceptas olas ar izņemtu dzeltenumu un alu caurā kannā, kas norādīja uz meitas pazaudēto godu un nepilnību. Dažos ciematos pēc kāzu nakts godu pazaudējušās meitenes vecākiem ap kaklu uzlika zirga sakas. Meitas negods kļuva par kaunu ne tikai viņai pašai un vecākiem, bet sagādāja sliktu reputāciju arī viņas jaunākām māsām.5

 

 

Jaunavība kristīgajā tradīcijā

Kristīgā tradīcija aizliedz piekopt dzimumattiecības pirms laulība ir noslēgta baznīcā. Tuvas attiecības starp laulātajiem ir uzskatāmas par dižu noslēpumu un svētām saitēm. Laulāto attiecības pielīdzina paša Kristus un Baznīcas savienībai. Tikai laulībā vīrieša un sievietes dzimumattiecības iegūst tik cēlu statusu. Ārpus laulības tuvība apgāna un attālina no Dieva.

Šķīstība pirms laulības noslēgšanas

Kādā veidā kristīgā tradīcija pamato nepieciešamību piekopt šķīstību pirms laulības? Šķīstība pēc savas būtības ir nekas cits, kā personības veselums (Katoliskās Baznīcas katehisms 2337). Ja ir piekoptas dzimumattiecības ārpus laulības un nevainība ir zaudēta, nepastāv vairs veselums. Meitene vai puisis atdod pusi no sevis gadījuma attiecību partnerim bez tās atgūšanas iespējas. Ja tuvību praktizē laulībā, tad arī notiek iekšējā un ārējā veseluma puses atdošana citam cilvēkam. Bet atšķirība starp pavaļīgām dzimumattiecībām un tuvību laulībā ir tajā, ka laulātais ne tikai zaudē, bet arī iegūst: viņš atdod pusi no sevis un saņem laulātā drauga/draudzenes pusi. Tādā veidā ģimenes cilvēks saglabā savas personības veselumu, tikai tas jau ir kvalitatīvi cits veselums, kad otrs cilvēks pārtop par pusi no tevis paša.

Kādēļ ārlaulības attiecības ir postošas?

Kādēļ divi neprecējušies jauni cilvēki nevar ‘apmainīties ar pusītēm’ un atgūt personības veselumu līdzīgi tam, kā tas notiek laulībā? Kristīgā tradīcija dod divas atbildes uz šo jautājumu. Pirmā ir teoloģiska. Neprecēta cilvēka ķermenis nepieder viņam pašam. Tas ir Dieva īpašums līdzīgi tam, kā cilvēka dzīvība pilnībā pieder Dievam. Cilvēks nav tiesīgs izdarīt pašnāvību, jo dzīvību viņam ir dāvājis Dievs. Tikai Dievs var atņemt cilvēkam dzīvību. Tāpat arī ķermeni cilvēkam ir devis Dievs. Tikai Viņš var piešķirt mums tiesības atdot pusi no sevis citam. Šādu atļauju Dievs dod diviem cilvēkiem ar Baznīcas starpniecību laulību ceremonijas brīdī. Visos citos gadījumos jaunietis vai jauniete, stājoties dzimumattiecībās, atdod citam cilvēkam svešu īpašumu. Citiem vārdiem viņš/viņa nozog Dievam savu ķermeni un nelikumīgi atdod to citai personai.

Garīdznieks Daniels Anžs min arī nelabvēlīgās psiholoģiskās sekas. Viņš raksta, ka gadījuma rakstura seksuālās attiecības visbiežāk izrādās īslaicīgas. Kaut arī daudzas meitenes atdodas cēlas mīlestības vārdā, oficiāli nenoformētās attiecības noņem jebkādas saistības, jebkādu pienākumu šīs attiecības turpināt. Vīrietis, kura rakstura dabiskā ievirze liek viņam daudz mazākā mērā pieķerties partnerei, parasti pārtrauc tā sauktās brīvās attiecības. Abiem diviem, gan puisim, gan meitenei, sairušas attiecības sagādā psiholoģisku traumu. Tomēr lielākā mērā tas skar meiteni. Atkārtotie dzimumakti jau ar citiem partneriem/partnerēm notrulina spēju veidot veselīgu un noturīgu laulību, pilnībā uzticētie viens otram. Nedrīkst aizmirst arī bērnus, kuri dzimst vientuļām mātēm un psiholoģiski cieš no tēva trūkuma.6

Nevainība kā ziedu dārzs

Paskaidrojot nevainīgās seksualitātes vērtību, Daniels Anžs salīdzina to ar dārzu. Viņš raksta: „Tā ir kā sakrāla telpa, svētnīca. Tur drīkst ielavīties tikai tad, kad novilktas sandales. […] Tu glabā sevi tam vai tai, kuru pats (-i) uzaicināsi, kam pats vai pati gribēsi atvērt sava dārza vārtus. Tu negribi, lai tajā ielaužas. Uzlauzt vārtus nozīmētu visu apgānīt. Tu gaidi, kamēr varēsi ielaist to, kurš būs gatavs tevi mīlēt. Tad tu pats (-i) izrādīsi viņai (-am) dārza alejas un kalnājus. Viņa (-as) skatiens būs pirmais, kas tos redzēs. Viņa (-as) acis tos apmirdzēs ar jaunu gaismu. Ko viņš vai viņa teiks, ja kāds buldozers būs jau izpostījis rožu dārzu?”7

Vai ir iespējama izmēģinājuma laulība?

Daudzi cilvēki mūsdienās uzskata, ka pirms doties laulībā ir svarīgi iepazīt savu draugu/draudzeni visā, tai skaitā arī dzimumaktā. Ir labi padzīvot kopā un izmēģināt laulību. Ja jaunieši konstatē, ka viņu starpā nav saderības, katrs ir brīvs iet savu ceļu un meklēt citu partneri. Tomēr saskaņā ar kristīgo vērtību sistēmu „dzīves būtiskas lietas – piedzimt, nodot tālāk dzīvību, dzemdēt, nomirt – nevar darīt izmēģinot, bet gan tikai pilnīgi un vienreizīgi. Tāpat ir arī ar laulību, jo tā pieder pie būtiskajām lietām.”8

Jaunavība uz mūžu

Jaunavība uz mūžu ir īpašs aicinājums, kas ļauj cilvēkam pilnīgi nodoties lūgšanai un kalpošanai. Tas ir iespējams mūku dzīves (monasticisma) ietvaros, t.i. iestājoties klosterī. Tāda iespēja ir arī garīdzniekiem, piemēram, priesteriem Romas Katoliskajā Baznīcā. Jaunavīgo dzīves veidu piekopj arī cilvēki, kuriem viena vai otra iemesla dēļ nav izdevies apprecēties. Arī viņi, apzinādamies nevainību kā īpašu iedrošinājumu veltīties augstākajam, ir aicināti lietderīgi izmantot jaunavīgā dzīves veida priekšrocības.

Mūku dzīve

Pareizticīgo Baznīcas teologs Ilarions Alfejevs norāda, ka starp laulību un mūku/mūķeņu dzīvi ir kas kopīgs. Tie nav divi pretrunīgi ceļi, bet gan tādi ceļi, kas līdzinās daudzās lietās. Vientuļš cilvēks ir nepilnīga būtne. Viņš var piepildīt sevi tikai attiecībās ar citu. Laulībā pilnveidošanās notiek ar otrās „puses”, otrā „es”, „cita” palīdzību – ar laulātā drauga iegūšanu. Mūku dzīvē (monasticismā) par šo „citu” kļūst pats Dievs. Mūka/mūķenes dzīves noslēpums ir tajā, ka pieņēmis šo dzīves veidu, viņš orientē sevi uz Dievu visā pilnībā. Cilvēks apzināti un labprātīgi atsakās ne tikai no laulības, bet arī no daudzām citām lietām, kas ir parastiem cilvēkiem, lai maksimāli veltītu Dievam savu dzīvi, savas domas un darbus. Un šajā ziņā mūku dzīve ir tuva ģimenes dzīvei. Ne velti daudzi Baznīcas tēvi salīdzināja mūku un mūķeņu dzīvi ar laulību un runāja par cilvēka dvēseles tieksmi pēc Dieva, izmantojot tos pašus izteicienus, kurus parasti attiecina uz laulāto dzīvi.9

Priesterība

Romas Katoliskajā tradīcijā par neprecētās priesterības institūta dibinātāju uzskata pašu Jēzu Kristu. Viņš atbrīvo cilvēci no tās grēkiem. No vienas puses, tas ir vienreizējs akts. Tas nozīmē, ka Jēzus ir krustā sists vienu reizi par visām reizēm. No otras puses, Jēzus Kristus pestīšanas darbam ir turpinājums vēsturē un ikdienā. Tās redzamā zīme ir Pestītāja iedibinātais Vakarēdiens. Saskaņā ar Romas Katoliskās Baznīcas mācību Eiharistijas laikā Kristus kļūst klātesošs maizē un vīnā un tādā veidā atjauno upuri par cilvēces grēkiem. Piedaloties Eiharistijā ticīgie piedzīvo pestīšanu – atbrīvošanu no grēkiem un svēttapšanu. Šo svēto (sakramentālo) aktu Eiharistiju drīkst izpildīt tikai ordinētie priesteri, kas rīkojas in persona Christi (latīņu valodā) jeb Kristus vārdā. Citiem vārdiem viņi savā sakramentālajā kalpojumā iemieso Kristu. Bet lai pārtaptu par Kristu, ir jākļūst Viņam līdzīgam visā, tai skaitā jaunavīgajā dzīves veidā. Tādēļ priestera laulātā draudzene ir Baznīca tāpat kā tas ir pašam Pestītājam.10

Šķīstības aizstāvēšanas piemēri

Marija Goretti ir dzimusi 1890.g. Korinaldē Itālijā, dievbijīgā zemnieku ģimenē. Marijas tēvs un māte bija nabadzīgi. Viņi bija spiesti atstāt savas mājas un apmesties uz dzīvi Romas tuvumā, kur viņiem izdevās salīgt par kalpiem kādā grāfa īpašumā. Pēc kāda laika Marijas tēvs smagi saslima un nomira. Mātei nācās grūti pelnīt iztiku sev un saviem bērniem, pildot kontraktu, kas tika noslēgts ar Jāni Serenelli, ļoti despotisku cilvēku. Pēc Marijas ilgu laiku kāroja saimnieka dēls Aleksandrs, kas viņu vairākas reizes mēģināja pavedināt. 5. jūlijā 1902.g., kad citi strādāja pie pupu kulšanas uz lauka, Marija viena pati gatavoja pusdienas virtuvē un uzraudzīja savu mazo māsu. Aleksandrs, izmantojis situāciju, mēģināja pierunāt meiteni uz tuvību, bet nespēdams iegūt meitenes piekrišanu, uzbrucis viņai ar garu dunci. Par brīnumu meitene no 14 ievainojumiem nemira. Viņu paspēja nogādāt slimnīcā, kur viņa izsūdzēja grēkus priesterim un piedeva savam slepkavam. Marija nomira nākamajā dienā 1902.g. 6. jūlijā. 1950.g. Romas Katoliskā Baznīca pasludināja Mariju Goretti par svēto.11

Aleksandrīna da Kosta piedzima 1904.g. Gresufisas ciematā Portugālē. Viņas māte audzināja viņu un viņas māsu viena pati. Aleksandrīna auga kā dzīvespriecīgs bērns. Pēc kāda laika viņas māte ar abām divām meitām apmetās uz dzīvi Balazaras apvidū kādā ciematā ar nosaukumu Kalvārija, mājā, ko viņa mantoja no savas tantes. Tur Aleksandrīna palīdzēja mātei lauku darbos, ar ēdiena pagatavošanu un veļas mazgāšanu. Aleksandrīna 13 un 14 gadu vecumā strādāja pilnu darba dienu un pelnīja tikpat, cik pieaugušie. Kopā ar māsu Deolindu viņai bija jāapgūst šuvējas prasme. Vienā no tādā nodarbībām 1918.g. Klusajā sestdienā, kad Aleksandrīnai bija 14 gadi, istabā, kur Deolinda, Aleksandrīna un vēl viena meitene vārdā Rosalina Almeida šuva, ielauzās trīs ciema vīrieši. Ar nolūku pasargāt jaunavību, Aleksandrīna izlēca pa logu un iekrita dārzā. Krītot, viņa guva traumu, bet pārvarot sāpes mugurkaulā, viņa piecēlās un satvēra kādu nūju. Viņa varonīgi aizstāvēja pārējās meitenes, vicinādama nūju, un vīrieši atkāpās. Liktenīgā kritiena dēļ sākās pakāpenisks veselības sabrukums. Pēc sešiem gadiem iestājās pilnīga paralīze. Aleksandrīna visu atlikušo dzīvi pavadīja gultā, veltīdama savas ciešanas krustā sistajam Jēzum. Romas Katoliskā Baznīca ir atzinusi Aleksandrīnu par mistiķi un mocekli un pasludināja viņu par svētīgo 2004.g.12

Bertrāna liecība

„Tie, kas metas gultā, domādami, ka ir iemīlējusies, bieži konstatē, ka no tā brīža viņu attiecības iet uz leju. Sekss var iznīcināt mīlestību, kad to izmanto kā mīlestības aizstājēju. Mīlestība nozīmē „dot”. Sekss nozīmē „ņemt”. Kurš tad īstenībā mīl attiecības ar kādu gadījuma draugu? Vai viņš/viņa dod vai ņem? Vai viņš neatņem skaidrību, cieņu un tiesības uz to, kas viņai ir visvērtīgākais – ķermeni? Vai viņš to viņai neatņem, kaut arī sacīdams laipnus un skaistus vārdus par mīlestību? Puišiem patīk apprecēt krietnas meitenes, bet viņi pastāvīgi cenšas aptraipīt ikvienu krietno meiteni, kas pagadās ceļā. Vai vispār ir vismaz daži stipri jaunieši un meitenes, kas savu partneri mīl tik ļoti, ka vēlas tam/tai dāvāt augstākas raudzes mīlestību? Es domāju tādus, kas grib atteikties no savas vēlmes pēc fiziskas tuvības, kamēr nebūs savu mīlestību apliecinājuši ar laulību. Mīlestība nav tikai došana vien, tā ir arī attiekšanās. Tāpēc var sacīt: „Es tevi mīlu tik ļoti, ka vēlos saglabāt sevi tev”.13