Ceļā uz ģimeni

Bērni

Ir grūti atrast tautu, kas necienītu dzīvību. Bērni ir cilvēku turpinājums un mierinājums vecuma dienās. Viņi ir tie, kas pavada vecākus mūžībā un turpina aizlūgt par viņiem pēc nāves. Bērni nodod senču gudrību nākamajām paaudzēm. Ir kāda dīvaina likumsakarība vēsturē. Tautas, kas panicināja dzīvību, upurējot zīdaiņus, lai izlūgtos pasaulīgos labumus, gāja bojā. Tā tas notika, piemēram, ar kanaāniešiem jeb feniķiešiem, kuri veica masveida bērnu upurus. Ja šī likumsakarība patiešām darbojas, tad eiropieši un indieši, kas mūsdienās ikdienas izdara daudz abortu viena vai otra iemesla dēļ, atrodas uz pašiznīcināšanās ceļa.

Bērni nāk no Debesīm: indonēziešu modelis

Bali salas iedzīvotāji uzskata, ka katrs cilvēks ir nācis no Debesīm un Debesīs atgriežas. Zīdainis, kas ir tikko piedzimis, ir pielīdzināms dievībai, jo ir pavisam nevainīgs un šķīsts. Jo vecāks viņš kļūst, jo vairāk viņš attālinās no Debesīm, jo vairāk viņš iegrimst zemes pasaulē. Pagrimuma pakāpe ir visaugstākā, kad cilvēks sasniedz pusmūžu. Kad brieduma gadi ir garām, cilvēks sāk no jauna tuvoties Debesīm. Tādēļ mazi bērni un sirmgalvji atrodas uz robežas starp Debesu un zemes pasauli.

Bali salā pret jaundzimušajiem un maziem bērniem izturas kā pret īstām Debesu būtnēm, saucot viņus par deva (sanskritā dievs), bet dievus uzrunā tā, kā parasti vēršas pie maziem bērniem. Daudzi bērni kopš mazotnes izpilda rituālās dejas dziļā transa stāvoklī, kamēr pieaugušie tajā brīdī uzskata viņus par dievišķām būtnēm, kas dejas laikā ir nokāpušas no Debesīm.1

Bērnu rituālās dejas Bali salā. Sk. video: http://www.youtube.com/watch?v=mcFiRlQXZ44

Indijā

Dēli atpestī tēvu

Indijā allaž ir bijis svarīgi laist pasaulē bērnus. Katram divreizdzimušajam, t.i. augstāko sabiedrības kārtu pārstāvim, bija reliģisks pienākums atstāt pēc sevis pasaulē dēlu. Dēlam ir daudz svarīgāka nozīme, nekā meitai, jo viņš turpina tēva dzimtu, kamēr meita, apprecoties, aiziet no ģimenes un pievienojas sava vīra dzimtai. Dēla uzdevums ir pēc tēva nāves izpildīt rituālus par godu ģimenes dievībām. Viņš paliek dzīvot tēva mājās pēc precībām un uztur gados vecus tēvu un māti. Viņš ir tēva mantinieks. Dēls ir tas, kas iededz kremācijas uguni, kurā jāsadeg nomirušā tēva ķermenim. Kad tēvs pirmo reizi uzlūko jaundzimušo dēlu, viņš „atbrīvojas no visiem parādiem saviem senčiem un sasniedz nemirstību”. Tā ir teikts klasiskajos indiešu tekstos.2

Bērnu laulības Indijā

Tradicionālajā Indijā bija pieņemts izdot meitu pie vīra, kad viņa vēl bija bērns, ar nolūku nepalaist garām pirmās mēnešreizes. Uzreiz, kad meitene sasniedza dzimumbrieduma vecumu, viņas pienākums bija stāties tuvības attiecības ar vīru, lai nenotiktu embrija nogalināšana mātes klēpī, ko indieši sauc par bhunahat. Tas nozīmē, ka indieši ir uzskatījuši par abortu ne tikai jau ieņemta bērna nogalināšanu, bet arī neizmantoto iespēju viņu ieņemt.3

Bez šaubām indiešu piesardzība ir pārspīlēta, ņemot vērā to, ka 11-12 gadīga meitene vēl nav fiziski un garīgi nobriedusi laulāto dzīvei un bērna iznēsāšanai. Slavenais indiešu jurists un cīnītājs par dzimtās Indijas neatkarību Mahatma Gandijs savā autobiogrāfijā stāsta, ka vecāki apprecināja viņu pusaudžu gados. Viņam un viņa sievai bija 13 gadi, kad viņi stājās laulības dzīvē. Kad abi sasniedza 15 gadu vecumu, Mahatmas sieva Kasturbaja dzemdēja bērniņu, kurš nodzīvoja tikai 3 vai 4 dienas. Gandijs, izstāstot šo rūgto epizodi no savas dzīves, dod padomu neaizrauties ar dzimumsakariem tik agrā vecumā.4

Nav noslēpums, ka arī mūsdienu Indijā tiek plaši praktizētas bērnu laulības, it īpaši Radžastānā. Pusaudzes bieži vien piedzīvo spontānos abortus, dzemdē mirušus bērnus vai pašas iet bojā dzemdībās. Turklāt sakarā ar lielo nabadzību indieši bieži nevēlas meitas savās ģimenēs, tādēļ sievietes izdara abortus tajā gadījumā, kad bērns klēpī ir sieviešu dzimtes. Šāda masveida bērnu nogalināšana gan vairs nav saskaņā ar indiešu cēlo attieksmi pret dzīvību.

Ķīna: dēli un meitas

Vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kad ķīnieši dzīvoja lielās ģimenēs,  meitas pēc kāzām mēdza atstāt savus vecākus, pievienoties vīra dzimtai un pārcelties uz dzīvi viņa vecāku mājā. Meitas piedzimšana ģimenē skaitījās bezjēdzīga. Meita nespēja materiāli atbalstīt savu tēvu un māti un nebija tiesīga upurēt senčiem. Tādēļ attieksme pret meitenītēm ķīniešu ģimenēs bija negatīva. Tā klasiskā ķīniešu literatūra šādi apraksta dēlu un meitu piedzimšanas notikumu: „Valdniekam ir jādzimst dēliem. Viņi ģērbsies lepnās drānās un spēlēsies ar scepteriem. Viņi skaļi raudās un kļūs par valdniekiem savā zemē. Var gadīties, ka valdniekam piedzims arī meitas. Viņas noliks gulēt uz zemes, viņas ģērbsies skrandās un spēlēsies ar koka gabaliem. Viņas nedarīs labu nedz ļaunu, bet rūpēsies vienīgi par to, lai nesarūgtinātu savus vecākus.”

Tādēļ meitenītes mēdza pārdot vai kā savādāk tikt no viņām vaļā. Kaimiņi un draugi neapsveica jaunos vecākus, ja viņiem dzima meita.5

Mūsdienās, kad Ķīnā ģimenei – pārapdzīvotības dēļ – neļauj laist pasaulē vairāk par vienu bērnu, vecākiem nākas priecāties par to pašu vienīgo bērnu, kas viņiem ir, vai tā būtu meita vai dēls.

Bērni latviešu tradicionālajā kultūrā

Latvietim bērna nākšana pasaulē allaž ir bijusi liela svētība un laime.

Tā kādas tautas dziesmas vārdi skan sekojoši:

Dziedādama māmuliņa
Pār pagalmu pārtecēja;
Kā tai bija nedziedāt –
Divi prieki atradusi:
Stallī jaunu kumeliņu
Apakš zaļa āboliņa,
Pirtī jaunu arājiņu
Zem ozola lapiņām. (T. 772)6

Folklorists Kārlis Straubergs rakstīja, ka „agrākajos laikos latvieši precējušies jaunos gados, un bērni tiem bija atspaids.”7 Bērnu laišana pasaulē seniem latviešiem bijuši tikpat svarīgs un svēts pienākums, kā citām pasaules tautām, piemēram indiešiem vai ķīniešiem. Nama tēvs nemaz nevarēja mierīgi nomirt, ja nebija dēla, dzimtas un dzimtas kulta turpinātāja. Sakarā ar to, ka neesošā dēla fakts ietekmēja vīra aizkapa eksistenci, viņa radi arī pēc viņa nāves centās parūpēties par dēla piedzimšanu viņa ģimenē. Vīra brālis gāja pie atraitnes līdz brīdim, iekams viņa ieņēma bērnu, kas skaitījās viņas pašas nelaiķa vīra atvase.8 Šāda pēcteču iegūšanas tradīcija pēc ģimenes tēva nāves ir pastāvējusi arī senajā Indijā.

Bērni krievu tautas tradīcijā

16. gs. sarakstītajā krievu dižciltīgiem ģimenes cilvēkiem pamācošajā uzvedības likumu krājumā ar nosaukumu Domostroj ir šādi vecākus uzrunājošie vārdi:

„Un ja kādam Dievs sūtīs bērnus, dēlus un meitas, lai tēvs un māte rūpējas par viņiem no visa spēka: lai viņus materiāli nodrošina un audzina tikumībā, lai māca viņiem dievbijību un laipnību un jebkādu labu darbu. Ar laiku saskaņā ar bērnu vecumu apmāciet viņus rokdarbiem: tēvs lai māca dēlus, bet māte meitas atkarībā no tā, ko kurš prot un kādas spējas Dievs ir piešķīris. Mīliet un sargājiet viņus, bet arī pestījiet viņus caur bijību, pamāciet un sodiet, un ja uzskatāt par pareizu, sodiet viņus arī miesīgi. Sodiet bērnus kamēr jauni, tad tavās vecuma dienās viņi vadīs tevi miera valstībā.  Un jāglabā miesas šķīstība un no katra grēka savi bērni jāpasargā kā acu raugu un paša dvēseli – tā vecāki lai rīkojas.”9

 Bērni kristīgajā tradīcijā

Saskaņā ar kristīgo tradīciju laist pasaulē bērnu nozīmē ņemt dalību Dieva darbā, t.i. cilvēka radīšanā. Jaunas dzīvības rašanās ir noslēpums, kas primāri ir atkarīgs no Dieva gribas. Mātes miesās radusies būtne neatkarīgi no vecuma ir autonoma. Tai ir tiesības uz dzīvību jau kopš ieņemšanas brīža. Embrijs, kaut arī aug mātes miesās, nav mātes ķermeņa daļa un nav viņas īpašums. Tas ir saistīts ar mātes miesu fizioloģiskas nepieciešamības dēļ. Šī fizioloģiskā saikne starp māti un bērnu nepadara māti un bērnu par vienu būtni – tie ir divi neatkarīgi cilvēki. Piešķirt un atņemt dzīvību kādam var tikai Radītājs.

Bērns mātes klēpī

Cilvēka dzīve sākas ieņemšanas brīdī. Spermotozoīda un olšūnas savienošanās gadījumā rodas zigota, kas sākumā ir tikai viena šūna. Jau šajā visvienkāršākajā cilvēka pastāvēšanas formā ir noteikts, vai tas ir puisītis vai meitenīte. Ir zināms kādi būs viņa/viņas sejas vaibsti, rakstura īpašības, acu un matu krāsa. Zigota ir ārkārtīgi sarežģīti strukturēta.

Bērna sirds sāk pukstēt starp 18. un 21. dienu pēc ieņemšanas. Bieži tas notiek tad, kad māte vēl nenojauš, ka ir stāvoklī. Kad bērnam ir piecas nedēļas, viņš kustina galvu, bet sešu nedēļu vecumā rokas un kājas. Viņš jau jūt pieskārienu. Astoņu nedēļu vecumā bērniņš dzird, žagojas, aizmieg un pamostas. Desmit nedēļu vecumā viņam ir pirkstu nospiedumi. Vienpadsmit nedēļu vecs bērniņš zīž pirkstu. Bērniņš šajā vecumā nav lielāks par īkšķi, bet jau ir perfekts cilvēks.10

 Kas ir aborts?

„Tev nebūs nokaut” – tā skan piektais bauslis. Ar vārdkopu „mākslīga grūtniecības pārtraukšana” ir domāta dzīva cilvēka nogalināšana – uzskata kristieši. Kāds amerikāņu ārsts Bernards Neitensons dokumentālā filmā ar nosaukumu Mēmais kliedziens apraksta aborta tehnoloģiju un stāsta par bērna sajūtām aborta laikā. Viņa izklāstu pavada ultrasonogrāfiski uzņemtā aborta kadri. Ārsts konstatē, ka abortam sākoties trīs mēnešu vecais bērns jūt nāves bailes. Aiz liela uztraukuma viņš sāk kustēties ātrāk, gribēdams izvairīties no metāla instrumenta, ko ievada sievietes dzemdē. Mazuļa sirds pukstu skaits minūtē paaugstinās no 140 līdz par 200 gluži tāpat, kā pieaugušam cilvēkam stresa situācijā. Viņš atver muti un izdveš mēmu kliedzienu. Atliek tikai piebilst, ka aborta laikā atsāpināšanu saņem māte, bet bērns nē. Aborta laikā viņu burtiski saplosa gabalos. Ņemot vērā to, ka bērniņš jūt pieskārienus jau sešu nedēļu vecumā, pirms nāves aborta laikā viņš piedzīvo pamatīgas fiziskas sāpes.

Brīdinājums: filma var traumēt jūtīgu jauniešu psihi!

Filmu Mēmais kliedziens (The Silent Scream) var skatīt šeit: http://www.youtube.com/watch?v=gON-8PP6zgQ

Daudzbērnu ģimenes

Mūsdienu sabiedrībā nereti ir izplatīti aizspriedumi attiecībā uz daudzbērnu ģimenēm. Dažkārt uzskata, ka trīs un vairāk bērni ir pieaugušo bezatbildības un nabadzības pazīme: netīri un izsalkuši bērni, kurus neviens nepieskata, un vecāki – alkoholiķi. Kaut arī mēdz būt arī tā, kļūt par daudzu bērnu māti vai tēvu ir īpašs aicinājums. Psihologi liecina, ka bērni, kas uzaug starp brāļiem un māsām, mēdz būt draudzīgi, izpalīdzīgi un pieticīgi savās prasībās. Viņi parasti nav izlutināti un egoistiski, jo agri iemācās dalīties, palīdzēt vecākiem saimniecībā un aizstāvēt viens otru. Viņi izaug strādīgi un pašaizliedzīgi, veidojot tik pat veselīgas un kuplas ģimenes.

Daudzbērnu mātes atzīst, ka ņemties ar vienu bērnu ir daudz grūtāk, nekā rūpēties par bērnu pulciņu. Ja bērni ir vairāki, vecākie pieskata un izklaidē mazos. Tad māte var nodoties saimniecības darbiem vai brīdi atpūsties. Ja bērns ir viens, viņš bieži prasa visu mātes uzmanību tā, ka viņa nevar pilnvērtīgi nodoties pat pusdienu gatavošanai. Daudzbērnu mātes atzīst, kaut arī viņas ir ārkārtīgi noslogotas, tomēr vienlaikus jūtas tik piepildītas un laimīgas, ka neviena cita nodarbe nevar līdzināties šim cēlajam bērnu audzināšanas aicinājumam.