Ceļā uz ģimeni

Vecāki

Būtu grūti atrast tautu, kas nicinoši izturētos pret vecākiem. Viņus mēdz godāt tādēļ, ka vecāki dāvājuši dzīvību un ziedojušies bērnu labā. Vecākajai paaudzei ir arī liela dzīves pieredze, tādēļ tās padomus mēdz uzklausīt. Praktiski visās pasaules tautās cilvēki rūpējas arī par saviem nomirušajiem senčiem, par viņiem aizlūdzot vai izpildot speciālus tiem veltītus rituālus. Ir pat tādas vietas uz planētas, kur senči izpilda dievu lomu, dāvājot svētību saviem pēctečiem, kā tas ir Ķīnā vai cilšu reliģiju praktizētāju kultūrās, piemēram, Āfrikā.

Kā ķīniešu tradicionālajā kultūrā ikvienam klājās izturēties pret saviem vecākiem

Ķīniešu gudrā Konfūcija svarīgākais iedibinātais tikums, ko katrā ķīnietī jāieaudzina no mazotnes, ir sjao jeb cieņa pret vecākiem. Tas nozīmē bez ierunām klausīt viņus, neatkarīgi no tā, kādu vecumu esi sasniedzis, visu mūžu rūpēties par viņiem, izpatikt un pakalpot viņiem pat tad, ja vecāki nemaz to nav pelnījuši. Labs dēls nekad nepārmet savam tēvam. Pat tajā gadījumā, ja tēvs rīkojas netikumīgi, dēls nedrīkst viņu nosūdzēt, nosodīt vai pamācīt. Viņam ir atļauts vienīgi pazemīgi lūgt, lai tēvs izmaina savu rīcību. Kad pieaudzis dēls grasās kaut kur aizbraukt, viņam ir jāpalūdz atļauja vecākiem. Ja tēvs vai māte slimo, tad dēlam vai meitai ir jāizdara viss, lai viņš vai viņa izveseļojas, pat, ja tas prasa pretlikumīgu darbību vai savu bērnu pārdošanu. Līdztekus īpaši goddevīgai attieksmei pret saviem vecākiem un vecvecākiem, tradicionālajā kultūrā audzis ķīnietis mēdz izrādīt cieņu arī pret jebkuru gados vecāku cilvēku.

 Stāsti par sjao

Šī principa ilustrācijai var noderēt divas epizodes no speciāla pamācošu stāstu krājuma1, kā arī viens gadījums no 1890.g. decembra ķīniešu avīzes ar nosaukumu Galvaspilsētas vēstnesis.2

1. stāsts. Haņ dinastijas valdīšanas laikā kāds nabags nevarēja paēdināt savu māti. Viņa bija spiesta dalīt savu ēdienu ar mazgadīgu mazdēlu. Tad nabags teica sievai: „Pārdosim dēlu! Mums taču var būt arī cits dēls, bet citas mātes mums nekad nebūs.” Dēlu pārdeva. Vienreiz nabags raka zemē bedri un izraka trauku ar zeltu. Uz trauka bija uzraksts: „Debess apbalvo tevi par sjao.”
2. stāsts. Dziņ dinastijas valdīšanas laikā vasaras naktīs astoņgadīgais U ļāva odiem sūkt viņa asinis un nekad tos nepadzina, jo baidījās, ka odi varētu mesties virsū viņa vecākiem.
3. stāsts. Galvaspilsētas vēstnesī ģenerālgubernators Li Hundžan ziņoja par kādas meitas pašaizliedzīgo soli. Kad viņas māte saslima, meita rūpīgi viņu kopa, un, lai māte izveseļotos, viņa izgrieza gaļas gabalu no savas rokas, asinis sajaucot ar zālēm. (Agrāk ķīnieši bieži lietoja tādas zāles, uzskatīdami, ka radinieka asinīm ir dziedinoša iedarbība.) Bet sakarā ar to, ka tas mātei nelīdzēja un viņa nomira, meita pārstāja ēst un pēc četrām nedēļām mira pati.

Kā senajam ķīnietim klājās izturēties pret mirušajiem vecākiem

Labu laiku pirms tēvs vai māte mirst, piemēram sešdesmit gadu jubilejā, bērni mēdz dāvināt viņam un viņai zārku. Vecāki mēdz ļoti priecāties un lepoties ar bērnu dāvanu. Kad nāk ciemiņi, viņi mēdz to visiem parādīt. Gadiem ejot, zārkam laiku pa laikam uzliek lieku lakas kārtu un to kārtīgi uzpucē.

Kad tēvs vai māte nomirst, bērni ievēro sēras. Tradicionāli ir pieņemts trīs pirmās dienas pēc tēva vai mātes nāves neko neēst un gulēt pie nelaiķa zārka uz plikas zemes. Nomirušo nemēdz apglabāt uzreiz, jo, pirmkārt, no viņa vēlas atvadīties neskaitāmie radi, draugi un kolēģi. Otrkārt, ķīniešiem ir svarīgi, lai nelaiķis ir apglabāts saskaņā ar visiem fen šui jeb ģeomantijas noteikumiem, t.i. jāsameklē pareiza vieta un jāsagaida pareizs laiks bērēm. Ja ģeomants nosaka pārāk attālu datumu, tad mirušo mēdz apbedīt pagaidu vietā, bet vēlāk pārapbedīt pēc visiem noteikumiem.

Sēras turpinās vēl trīs gadus pēc tēva vai mātes nāves. Tās paredz gan stingru diētu, gan atsacīšanos no jebkādām izpriecām un svētku svinēšanas. Agrāk vecākajam dēlam, kura pienākums ir izpildīt ikdienas rituālus par godu nomirušajam tēvam vai mātei, bija jāņem trīsgadu atvaļinājums. Tas bija saistīts ar to, ka rituāli ir laikietilpīga nodarbe. Mūsdienu dinamiskajā pasaulē tik garu atvaļinājumu strādājošam vīrietim ir grūti paņemt, tomēr tas nemazina nopietnību, ar kādu ķīnietis izturas pret mirušajiem vecākiem.

Kalpošana senčiem

Seno ķīniešu reliģijā nevar tieši atrast Dieva tēlu. Augstāko realitāti iemieso senči, kas līdzīgi neskaitāmiem tautas godinātajiem dieviem, dāvā saviem pēctečiem visu nepieciešamo. Tomēr gaidīt palīdzību no senčiem var tikai tajā gadījumā, ja viņus neaizmirst. Katrā tradicionālajā ķīniešu mājā vieta ir nelielam senču altārim, kur ir pārstāvētas plāksnītes ar četru paaudžu senču vārdiem. Plāksnīte pēc ķīniešu ticējumiem iemieso mirušā debesu dvēseli. Tai pēc iespējas biežāk ir jāupurē ēdienu, sveces, vīraku un ziedus. Sveces, ziedi un vīraks parāda robežu starp dzīvajiem un senču pasauli, kamēr ēdiens ir domāts ne tikai, lai iepriecinātu mirušos, bet arī lai savienotos ar viņiem maltītē: pēc zināma laika upurēto ēdienu apēd ģimenes locekļi.

Mirušos senčus mēdz ēdināt arī kapos, kur, saskaņā ar ticējumiem, mitinās mirušo zemes dvēseles. Ķīnieši – līdzīgi latviešiem  – svin mirušo piemiņas dienu, kad uz kapiem sabrauc cilvēki no tuvām un attālām vietām. Bērni, apmeklējot tēva vai mātes kapu, mēdz atskaitīties par visu, kas pēdējā laikā ir ģimenes dzīvē noticis, ēdina aizgājēju un lūdzas, lai nelaiķis svētī ģimenes locekļu gaitas.

Attieksme pret vecākiem islāma zemēs

Kā visur Austrumu pasaulē, islāma zemēs ir liels respekts pret vecāko paaudzi, it īpaši pret saviem vecākiem. Korāns pavēl godāt tēvu un māti par visu to labo, ko viņi ir darījuši bērnu labā (46: 15). Korāns īpaši atzīmē sievietes sāpes un grūtumus, ko viņa izcieš, bērnu iznēsājot un dzemdējot, bet pravietis Muhameds par māti ir teicis tādus vārdus: „Paradīze atrodas zem jūsu māšu kājām.”3 Korāns aicina katru rūpēties par vecākiem, kad viņi sasniedz vecuma nespēka gadus, nepārmest viņiem un nepamācīt, bet godbijībā noliekt viņu priekšā galvu un lūgties par viņiem, atceroties, kā viņi ir to ar mīlestību  audzinājuši bērnībā. (Korāns, 23, 24)

Austrumu pētnieks Aleksejs Vasiļjevs raksta, ka Ēģiptē „padevība un vecāko ģimenes locekļu autoritātes atzīšana ir viena no jaunekļa galvenajām pozitīvajām īpašībām. Dēlu uzskata par gudru, ja viņš uzklausa vecāku cilvēku padomu. Sabiedriskā doma prasa: „Cieni tēvu pat tad, ja viņš ir laupītājs.” […] Pirms pusotra gadsimta E. Leins ir rakstījis: „Nepaklausību vecākiem musulmaņi uzskata par ļoti lielu grēku, ko var salīdzināt ar elku pielūgšanu, slepkavību, nepatiesu godīgas sievietes apvainošanu laulības pārkāpšanā, bāreņiem piederošās mantības notērēšanu, augļošanu un atsacīšanos no cīņas pret svešticībniekiem.4

Vecāku godāšana budismā

Budisti uzskata, ka dvēsele dzīvo neskaitāmas reizes, turklāt mēdz piedzimt dažādos ķermeņos: cilvēka, dzīvnieka, dieva, pusdieva, izsalkušā gara un elles iemītnieka ķermenī. Pārdzimšanas jeb reinkarnācijas kvalitāte ir pilnīgi atkarīga no tā, kāda ir iepriekšējās dzīves karma. Citiem vārdiem sakot, to nosaka iepriekšējā dzīvē izdarītie labie un ļaunie darbi. Saskaņā ar budisma mācību piedzimt cilvēka ķermenī var ļoti un ļoti reti. Līdz ar to piedzimšana cilvēka ķermenī ir ļoti vērtīga, jo tikai cilvēki spēj apjēgt atbrīvošanas no ciešanām un maldiem nepieciešamību un to meklēt. Tieši tādēļ vecāku statuss budismā ir tik augsts. Viņi ir tie, kas ir dāvājuši vērtīgo cilvēka ķermeni. Vecāku nogalināšana budismā ir uzskatāma par nāvīgu grēku, par ko vainīgais nokļūst ellē bez iespējas grēku deldēt dzīves laikā.

Budisti mēdz lūgties par saviem vecākiem un izpildīt viņiem par godu rituālus. Tā, piemēram, Theravādas virziena budisti, kas dzīvo Dienvidaustrumāzijā un Šri-Lankā, mēdz ielūgt pie sevis ciemos mūkus un viņus cienāt un apdāvināt. Šādi ģimenes tēvs un māte rada nopelnus jeb labo karmu, kuru ielūgtie mūki speciāla rituāla gaitā nodod nama saimnieku mirušajiem vecākiem. Šāds rituāls izskatās kā ūdens pārliešana no viena trauka otrajā. Tādā veidā nama tēvs un māte var uzlabot savu vecāku nākamās pārdzimšanas (reinkarnācijas) kvalitāti.

Attieksme pret vecākiem latviešu tautas tradīcijās

 

Latvieši mēdza turēt vecāko paaudzi godā un vērsties pie tās pēc padoma grūtā dzīves situācijā. Jau kopš mazotnes bērnus „mācīja un pieradināja izturēties godīgi pret saviem vecākiem, viņiem paklausīt un visas pavēles, kas skubina uz labiem darbiem, izpildīt bez pretrunām.”5

Folklorists Kārlis Straubergs, savukārt, raksta, ka vecāki mēdza izraudzīties savai atvasei laulāto draugu vai draudzeni, bet „jauneklis pats nepalaidās uz savām jūtām un iespaidiem, bet meklēja padomu pie vecākiem, brāļiem, māsām, radiem un draugiem, un ar tiem aprunādamies, mēģināja izzināt meitas tikumus.”6 Līdz ar to liela autoritāte bija ne tikai vecākiem, bet arī ģimenes viedoklim kopumā.

Senču kults latviešu tradicionālajā kultūrā

Mirušo gari latviešu zemnieku tradīcijā izpildīja dieviem līdzīgu lomu. Tas ir saistīts ar to, ka robeža starp senčiem un ar zemi saistītām (htoniskām) dievībām nav strikti novelkama.7 Tas nozīmē, ka mirušo gari – līdzīgi dieviem – dāvā saviem pēctečiem svētību. Bez iespējas ar mirušajiem tikties sapnī un runāties ar viņiem, tradicionālais latviešu kalendārs paredz īpašus laikus, kad mirušie, t.i. veļi, nāk pie dzīvajiem: „Reizi gadā vai biežāk, katros saulgriežos veras vaļā visa pasaule, arī veļu pasaule, un kā Jāņos, tā ap ziemas saulgriežiem turienes iedzīvotāji nāk kā neredzami vai ķekatās iemiesoti svētības nesēji, ļaunuma izmīdītāji. Bet sevišķi viņi to dara jo plaši aprakstītajos veļu laikos, no kuriem galvenais ir rudenī, līdz novembra sākumam, kad viņi nāk, lai saņemtu mielastu, ko pasniedz viņiem rīkotās dzīrēs.”8 Haralds Biezais šajā sakarā raksta: „Robeža starp dzīvajiem un to mirušajiem piederīgajiem vienmēr ir plūstoša. Tādēļ ir saprotams, ka dzīvais savas dzīves svarīgākajos brīžos aicina piedalīties arī mirušos”.9