Ceļā uz ģimeni

Laulība

Laulību pazīst tikai cilvēku pasaule. Tai ir ciešs sakars ar seksualitāti. Savā izpausmē dzimumtieksme mēdz būt ļoti pretrunīga. Laulībā tā ir nevainojama. Tā noved līdz pilnībai vīrieša un sievietes savienību, ko var saukt par noslēpumainu un svētu, no kuras rodas jauna dzīvība. Ārpus laulības dzimumattiecības bieži pārtop par nevaldāmu un netiklu cilvēka izpausmes veidu, kas apgāna un izposta sirdi. Laulībā vīrietis un sieviete pilnveido viens otru, bet ārpus tās – aplaupa cits citu. Visur pasaulē, visās tautās laulības noslēgšanas ceremonija ir svarīgs dzīves cikla rituāls. Dzīves cikla rituāli it kā atver vārtus pēc vārtiem cilvēka ceļā uz Virsotni. Ja viens vai otrs rituāls nav izpildīts, cilvēka ceļojums it kā apstājas. Viņš uz mūžiem paliek kalna pakājē un  nekad nesasniedz tā Virsotni.

Vīrs un sieva Indijā

Indijā laulība ir obligāta. Vīrietis un sieviete neatkarīgi viens no otra ir nepilnīgas būtnes, un tikai laulībā divi cilvēki, vīrietis un sieviete, kļūst viens veselums, atjaunojot pirmatnējo pilnību. Sievu mēdz pielīdzināt kšetrai jeb zemei, bet vīru zemes īpašniekam. Zemes īpašnieks iesēj zemē sēklu, bet zeme dod augli. Citiem vārdiem laulība galvenokārt ir domāta tam, lai laistu pasaulē bērnus. Vīrs un sieva patiesi ir viens. Indieši pazīst vārdu patipatni, kas ir „vīrs un sieva” kopā.

Vīra statuss

Sieviete indiešu sabiedrībā ir pakārtota vīrietim. Bērnībā viņas saimnieks ir tēvs, kad viņa apprecas – vīrs, bet vecuma dienās – viņas dēls. Apprecoties, sieviete aiziet prom no tēva mājām un pievienojas sava vīra dzimtai. Viņa zaudē savu identitāti un pat vārdu. Jau laulības ceremonijas laikā līgavainis pirmo reizi nosauc viņu vārdā, ko pats izdomā un kas šķiet viņam piemērots un skanīgs. Vīrs turpina saukt sievu šajā jaunajā vārdā visu atlikušo dzīvi. Sievas reputācija ir pilnīgi atkarīga no tā, kāds ir viņas vīrs. Tādēļ vīra atbildība patiesi ir liela. Vīrs ir aicināts kļūt arī par savas sievas skolotāju, bet ņemot vērā to, ka agrāk Indijā bija izplatītas bērnu laulības, tikumīgs un saprātīgs vīrs brieduma gados uzņēma mazgadīgo sievu savā ģimenē kā meitu un līdz pilngadības iegūšanai kļuva par viņas skolotāju īstajā vārda nozīmē. Tas nozīmē, ka viņš mācīja viņu lasīt un rakstīt.

Sievas kalpošana

Vīrs sievai kļūst par augstāko dievu Paramešvaru. Kalpošana viņam aizstāj kalpošanu Dievam. Kopš sieviete ir apprecējusies, viņai neviens vairs nav svarīgāks par vīru. Pat tajā gadījumā, ja vīrs ir nelietis, tas sievas attieksmē pret viņu neko nedrīkst mainīt. Ja mājā ienāk mūks, tad dievbijīgai sievai ir jāsaka viņam sekojoši vārdi: „Lūdzu, pagaidi, kamēr es pakalpoju savam vīram. Tad es atgriezīšos un pakalpošu arī tev.”

Ko nozīmē „pakalpot vīram”? Sievai ir visā jāklausa vīrs un jārūpējas par viņu, viņai ir jāceļas agrāk par viņu un jāiet gulēt vēlāk par viņu. Viņa nedrīkst ēst, ja vīrs nav paēdis. Labs vīrs, toties, vienmēr atstāj savai sievai labākos ēdiena gabalus uz paplātes, ko viņa vīram ir atnesusi. Sieva nedrīkst uzrunāt vīru uz „tu”. Viņa sauc viņu par kungu, bet citreiz, pieminot viņa titulu, piemēram, par doktoru vai profesoru. Visbeidzot sievai ir jāizpilda neskaitāmie rituāli, lai pasargātu vīru no agras nāves un sevi no sūrā atraitnes likteņa. Ja sievai ir dzīvs vīrs, tad viņu uzskata par saubhagjavati jeb „tādu, kas ir apveltīta ar laimīgu likteni”. Savukārt sieva, kas vīru ir zaudējusi, ir visnelaimīgākā būtne, jo sabiedrībā viņa ir nevēlama un atraidīta.

Vīrs ir saule, bet sieva – starojums

Sievai ir jākļūst par vīra daļu. Šajā sakarā ir interesants citāts no Indijas diplomāta Dņanešvara Mule stāsta par viņa sievu: „Indrajani nav godkārīga un nevēlas nošķirt savu iekšējo pasauli no manējās. Viņa negrib izcelties vai paspīdēt. Viņa uzskata manu dzīvi par savējo. Manas dzīves milzīgajā virpulī viņas dzīve ir tikai viena no straumēm. Pat ja viņai būtu pašas gultne kā upei, viņa visdrīzāk izvēlētos ieplūst okeānā.”1

Un vēl viens citāts no slavenās 17. gs. dzejnieces Bahinabai, kas ir izjutusi iekšējo konfliktu starp kalpošanu Dievam un kalpošanu vīram. Pēc domstarpībām starp viņu un vīru viņa visbeidzot pazemojas un nospriež: „Mans laulātais draugs ir dzīvība, bet es tikai miesa, kurā dzīvība mitinās. […] Viņš ir ūdens, bet es zivs ūdenī. Kā lai dzīvoju bez viņa? Mans vīrs ir saule, bet es tikai tās stari. Kā vienu nodalīt no otra?”2

Šādām laulāto attiecībām par pamatu ir neskaitāmie indiešu mīti par vīriešu kārtas dieviem un viņu sievām, kur dievietes allaž uzstājas kā savu vīru darbīgās rokas jeb enerģija. Tā, piemēram, slavenais indiešu dievs Šiva, pasaules radītājs un iznīcinātājs, ir nekustīgs kā mironis bez savas laulātās draudzenes Šakti. Šiva dod visam esošajam sākumu, bet Šakti izveido.

Sievas tikums

Indiešu sievai, par pamatu ņemot leģendāro varoņu piemēru, ir jābūt uzticīgai savam vīram un laulātās draudzenes aicinājumam visu mūžu. Sievas tikumam ir vara pavēlēt debesu spēkiem un stabilizēt politisko stāvokli valstī. Tā, piemēram, kādā tamilu poēmā ar nosaukumu Silappadigaram („Stāsts par rokas sprādzi”) ir sekojošie vārdi: „Valstī, kur sievas ir tikumīgas, lietus mākoņi nepieviļ, pārticība nebeidzas un ķēniņa vara nenovājinās.”3

Sievas uzticība vīram ir spējīga pasargāt viņa dzīvību. Tā Takaži Šivašankaras Pille romānā „Garneles” ir teikts: „Kā tu domā, kādēļ zvejnieki, kas dodas jūrā, atgriežas mājās dzīvi un veseli? Jo viņu sievas, kas paliek krastā, ir paklausīgam likumam un tikumībai.”

Sievas uzticība vīram ir spējīga pasargāt viņa dzīvību. Tā Takaži Šivašankaras Pille romānā „Garneles” ir teikts: „Kā tu domā, kādēļ zvejnieki, kas dodas jūrā, atgriežas mājās dzīvi un veseli? Jo viņu sievas, kas paliek krastā, ir paklausīgam likumam un tikumībai.”4

Sievas cēlais statuss Dienvidindijā

Dienvidindieši saka: „Nav sievietes – nav mājas.” Viņi piešķir sievietei daudz augstāku statusu, nekā Ziemeļindijā. Viņas stāvoklis ģimenē bieži vien ir augstāks par vīra stāvokli. Arī izprecināt viņu kādam bez viņas pašas ziņas neviens nevar. Ģimenes labklājība ir pilnīgi atkarīga no sievietes, jo tieši viņa iemieso spēcīgu dievišķu enerģiju, kas kļūst labvēlīga tikai laulībā. Laulību ceremonijas laikā līgavainis uzliek līgavai ap kaklu kakla rotu, ko viņa nemēdz noņemt dzīves laikā. Kakla rota saucas mangalasutra un sibolizē vīru kā kādu sievas un ģimenes aizsargmūri.

Sievas labvēlīgā, radošā un svētījošā enerģija it kā atrodas pilī aiz aizsargmūriem un tur darbojas. Ja sieva pazaudē vīru nāves gadījumā vai laulība tiek šķirta, tad sievietes labvēlīgā enerģija it kā izraujas no savas pils un pārtop par briesmīgu postošu spēku, kas iznīcina visu, kas stājas tai ceļā. Tikai sievas statusā sievišķā enerģija dara labu. Sieviete-māte bez vīra, arī šķīrusies sieviete un atraitne ir postošās enerģijas nesējas. Ir interesanti tas, ka indiešu sieva vienmēr rūpējas par savu kakla rotu un laicīgi nomaina tajā diegu, jo kakla rotas saplīšanu tautā uzskata par zīmi tam, ka sievietes vīru sagaida slimība vai nāve.

Šeit var skatīt videosižetu par kāzu ceremoniju Dienvidindijā, īpaši ievērojot mangalasutras uzlikšanas brīdi: http://www.youtube.com/watch?v=-NRhryHEuk0 .

Sātī jeb sievas pašsadedzināšanās rituāls Indijā

Indijā sākot ar eposa Mahabharatas laikiem5 skaitījās cēli, ja sieva iekāpa kremācijas ugunī, kurā sadega viņas nomirušais vīrs, un tādā veidā kļuva sātī jeb „tikumīgā sieviete”. Tika uzskatīts, ka tādā veidā sieviete varēja atbrīvot vīru no visiem grēkiem un pēc nāves laimīgi nodzīvot ar viņu kopā debesīs 35 miljonus gadu. Arī mūsdienās Indijā ir sastopamas plāksnes ar sieviešu vārdiem, kas 17.-18. gs. izpildīja pašsadedzināšanās rituālu. Sievas-grūtnieces nebija izņēmums. Viņām bija atļauts dzemdēt un barot bērnu ar krūti divus mēnešus, bet pēc tam bija ieteicams kļūt par sātī. Kaut arī pašsadedzināšanās bija brīvprātīgs solis, ir labi zināms, ka uz sievietēm bieži izdarīja spiedienu. Ne vairāk, kā 2% atraitņu piekrita sadegt ugunī, turklāt tāda paraža bija izplatīta tikai dižciltīgo vidū. Mūsdienu Indijā atraitņu sadedzināšana ir ar likumu aizliegta, tomēr paretam sievietes vēl izvēlās kļūt par sātī, lai neciestu pazemojumus un grūtumus atraitnes lomā.

Atraitnes Indijā

Ja sieviete atteicās izdarīt pašnāvību, viņa kļuva par visu nicināmu atraitni, kura skaitījās nešķīsta. Viņa nedrīkstēja komunicēt ar citiem cilvēkiem, izņemot savas ģimenes locekļus, nevarēja vairs precēties un pavadīja atlikušo mūžu mājā, nepārtraukti gavējot, guļot uz plikas zemes un atsakoties ne tikai no krāsainām drēbēm, rotām un kunku jeb punkta uz pieres, bet arī no matiem. Atraitnēm mēdza nodzīt matus. Šāds liktenis piemeklēja arī mazas meitenītes, kas formāli bija precējušas un zaudēja vīru, kaut arī kopdzīvi ar vīrieti vēl nebija uzsākušas. Neraugoties uz to, ka mūsdienu Indijā likums ļauj atraitnēm precēties atkārtoti, indieši noraidoši raugās uz atraitnēm kā uz potenciālām līgavām. Sakarā ar to, ka Indijā precas nevis divi cilvēki, bet divi klani, tad vīrietis parasti nevar izdarīt brīvu izvēli līgavas meklējumos bez vecāku svētības. Vecāki ir tie, kas meklē līgavu vai līgavaini savai atvasei, tādēļ atraitnes tik un tā ir noraidāmas un viņu stāvoklis Indijā ir un paliek nožēlojams.

Šeit var skatīt videosižetu par atraitnēm Vrindavānā: http://www.youtube.com/watch?v=MHqAXKzEOrc .

Laulība Ķīnā

Jiņ un jan

Līdzīgi tam, kā Indijā par vīra un sievas attiecību prototipu kļuva Debesu un Zemes dievu savienošanās, arī Ķīnā Debesis un Zemi uzskatījuši par pirmo laulāto pāri. Pateicoties tam, kā viņi veido vienu un tamdēļ rada visu, kas pastāv, arī laulāto attiecības ir jāsaprot kā kaut kas absolūti nepieciešams un dabisks.

Kopš senatnes ķīnieši ir ticējuši jiņ un jan, sievišķā un vīrišķā spēku mijiedarbībai visā, kas vien pasaulē pastāv: dzīvajā un nedzīvajā, garīgajā un materiālajā. Turklāt jiņ un jan neizprot kā kādas patstāvīgas enerģijas plūsmas. Taisni otrādi – tie abi pastāv tikai pateicoties viens otram, jo jan enerģijā ir jiņ, bet jiņ plūsmā vienmēr klāt ir jan. Tikai kopā tie veido pasaules neskaitāmo parādību kopumu. Sieviete un vīrietis arī iemieso jiņ un jan. Viņa ir vīrietī un viņš ir sievietē. Abu savienība ir cēla un noslēpumaina, tā ir aicināta iekļauties milzīgā universa harmonijā un neizsakāmā skaistumā. Tieši tādēļ Ķīnā nekad netika atbalstīts celibāts – atteikšanās no laulības un dzimumdzīves.

Tai dzi emblēmā redzamais aplis parāda, cik cieši jiņ un jan ir saistīti savā starpā. Baltais punkts uz tumšā fona simbolizē jan klātbūtni jiņ enerģijā, kamēr tumšais punkts uz baltā fona demonstrē jiņ klātesamību jan enerģijā.

Kā senāk ķīnieši mēdza precēties

Vēl pagājušā gadsimta pirmajā pusē jaunieši nekad nemēdza satikties un iemīlēties pirms kāzām. Tie bija vecāki, kas sameklēja laulāto savai atvasei. Jaunieši ieraudzīja viens otru pirmo reizi tad, kad līgavu sarkanajā palankīnā (nestuvēs) atveda līgavaiņa mājā. Pēc kristīgā misionāra D. Makgovana liecības, tas tomēr netraucēja daudziem ķīniešu pāriem saglabāt maigas pieķeršanās jūtas vienam pret otru visu mūžu.6

 Vīrs un tēvs

Primāra loma lielajā ķīniešu ģimenē bija vecākajam vīrietim, tas ir tēvam. Viņa galvenais uzdevums – upurēt senčiem un tādā veidā uzturēt dzīvo saikni starp dzimtas dzīvajiem locekļiem un tās senčiem. Lai dzīvi dāvājošais pavediens nepārtrūktu, otrais svarīgākais tēva uzdevums – laist pasaulē dēlu, kas turpinās upurēt senčiem. Tādēļ Ķīnā bija izveidojies daudzsievības institūts, kas mūsdienās vairs nedarbojas. Tas bija domāts tam, lai vīrietis, kura sieva bija neauglīga vai dzemdēja tikai meitas, varētu mēģināt iegūt mantinieku no citas sievietes.

Sieva un māte

Līdzīgi sievietei Indijā arī ķīniete senāk allaž ir bijusi pakārtota savam vīram. Meitas nākšana pasaulē vispār nav bijusi vēlama sakarā ar to, ka viņa, paaugoties, atstāja tēva mājas un pievienojās sava vīra dzimtai. Viņas uzdevums bija dzemdēt vīra dzimtas turpinātāju. Sakarā ar to, ka viņa ienāca sava vīra vecāku mājā, vīra māte viņu bieži vien tiranizēja. Viņas stāvoklis būtiski uzlabojās, ja viņa dzemdēja dēlu. Ja piedzima meitenīte, viņas dzīve vīra mājās nemainījās. Atšķirībā no vīra, kuram bija iespēja paņemt citas sievas, viņai nebija iespēja pat izšķirties tādēļ, ka atpakaļ viņas vecāku mājās viņu neviens negaidīja. Lieku ēdāju nabadzīgā ķīniešu ģimenē nevēlējās pieņemt pat tēvs un māte. Mūsdienās urbanizētajā un modernizētajā pasaulē ķīnieši bieži vien vairs nedzīvo lielās ģimenēs, arī daudzsievība un sieviešu diskriminācija ir izskausta. Tomēr ķīniešu sabiedrība ir diezgan konservatīva, tādēļ sievas respekts pret vīru tik un tā saglabājas.

 Sievas pašaizliedzība

Vēl pirms simts gadiem ķīniešu sievietei nebija gandrīz nekādu tiesību. Nabadzīgo ģimenēs vecāki mēdza saukt savas meitas vārdā jatou jeb „verdzenes”. Ja kādai meitenei bija lemts kļūt par otro vai trešo vīra sievu vai blakussievu, viņas stāvoklis bija tik sūrs, ka paši ķīnieši mēdza pielīdzināt to etiķa dzeršanai. Ja gados jaunas sievietes vīrs nomira, tad viņa radinieki pamudināja viņu palikt vīra mājā kopā ar vīra tēvu un vīra māti un nodzīvot tur visu atlikušo dzīvi.

Kā 20.gs. sākumā liecināja krievu diplomāts Ķīņā I. Korostovecs, par vēl lielāku tikumu uzskatīja atraitnes lēmumu izdarīt pašnāvību. Vīra radi parasti izdarīja spiedienu uz atraitni. Dabūjuši viņas piekrišanu uz pašnāvību, viņu iesēdināja greznā palankīnā (nestuvēs) un radu, kā arī valsts vīru pulkā aiznesa uz nāves sprieduma izpildīšanas vietu. Tur sievieti īpašā veidā godināja, bet tad uzticēja kādam radiniekam sievieti nožņaugt. Par tādu pašaizliedzību ķīniešu atraitnes izpelnījās to svarīgāko balvu – pēcteču piemiņu. Atsaukt atmiņā nabaga sievietes varoņdarbu palīdzēja grezna arka, ko uzlika pie viņas mājas kā savdabīgu memoriālu.7

Dīvainie ķīnieši

Pieklājības normas dažādās pasaules malās mēdz atšķirties. Ķīniešu gudrais Konfūcijs uzskatīja emocijas un tai skaitā maigās mīlestības jūtas par tādām, kas piemīt dzīvnieciskajai dabai un no kurām cilvēkam sevi jāatradina. Tādēļ ķīnieši izvairās no jūtu izrādīšanas sabiedrībā un uztver mīlestību starp sievieti un vīrieti kā kaut ko apkaunojošu. Ķīnieši senāk ir uzskatījuši eiropiešu vīra un sievas manieri saņemties rokās vai sēdēt baznīcā kopā uz viena sola par ārkārtīga barbarisma pazīmi, jau nerunājot par atklātu maiguma jūtu izrādīšanu.

Kristiešu misionārs D. Makgovans 20.gs. sākumā ir pierakstījis kādu divu dāmu, anglietes un ķīnietes, sarunu. Pirmā jautāja otrajai, vai viņa mīl savu vīru. Jautājums ārkārtīgi nobiedēja ķīnieti. Drebošā balsī viņa atbildēja: „Protams, ka nē.” Tikai vēlāk sarunā zem četrām acīm viņa atzinās anglietei savā mīlestībā uz vīru. Ķīniete piezīmēja, ka viņa gan nespētu to nekad teikt nevienam radiniekam, pat savai mātei. D. Makgovans liecina, ka tajā gadījumā, ja vīrs nomirst, ķīniete nesāks vairs slēpt asaras. Raudādama un vaimanādama, viņa negribot parāda, cik dārgs viņai bija laulātais draugs.8

Vīrs un sieva islāma zemēs

Saskaņā ar islāma mācību laulība ir viens no vissvarīgākajiem Dieva iedibinājumiem. Tikai laulībā cilvēks ir spējīgs iegūt Dieva žēlastību. Islāms neatbalsta celibātu. Islāma Svētajos Rakstos Korānā (4,1) ir teikts, ka Dievs sākumā radīja vienu dvēseli, bet no tās pirmos vīru un sievu. Tas nozīme, ka vīrs un sieva pēc savas būtības ir viena būtne, viena dvēsele.

Rukaija Maksuds norāda, ka kaut arī islāmā par ģimenes galvu ir uzskatāms vīrs un tēvs, sieva un māte ir ģimenes sirds.9 Ja ņemam vērā šo laulāto attiecību salīdzinājumu ar ķermeņa orgāniem, tad gan būtu jāatzīst, ka sirds nav mazāksvarīga par galvu, kā arī to, ka galva ķermenī nevar funkcionēt bez sirds, bet sirds bez galvas.

Vīrs un tēvs

Islāma zemēs vīra un tēva loma ģimenē ir primāra. Tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka vīrietis gādā par iztiku, bet sieviete sēž mājās un nodarbojas ar bērnu audzināšanu un saimniecības darbiem. Tā, piemēram, Austrumu pētnieks Aleksejs Vasiļjevs raksta, ka tradicionālajā lielajā ēģiptiešu ģimenē visa vara pieder ģimenes galvai – vīram. Viņu dēvē par „ģimenes kungu”. Nereti pat jaunu cilvēku sauc nevis viņa vārdā, bet gan saka – tāda un tāda dēls. Gods, ko izrāda ģimenes locekļi tēvam, uzliek viņam zināmas pienākumus un atbildību. Vīrs, kurš nespēj uzturēt savu ģimeni, var kļūt par apsmiekla objektu. Bez pienākuma rūpēties par savu ģimeni, vīrs un tēvs ir atbildīgs arī par savas ģimenes locekļu reputāciju. Vēl pavisam nesen jaunieti vērtēja pēc tā, kāds ir viņa tēva sabiedriskais statuss. Ir slavens sakāmvārds: „Jau tad, kad vēl nebija viņu redzējuši, par viņu teica: viņš ir krietns, tāpēc, ka krietns ir viņa tēvs.”10

Sieva un māte

Sievietei visā Austrumu sabiedrībā ir pakārtots stāvoklis. Kā atzīst Austrumu pētnieks Aleksejs Vasiļjevs, „sievietei parasti nav iespēju ārpus ģimenes sevi sociāli apliecināt, bet ģimenē viņa atrodas pakļautā stāvoklī. Viņa labi zina, ka vīrietis ģimenē ir saimnieks un ir atbildīgs par ģimeni. Viņa zina arī to, ka vīrs viņu uztur. Pat pilsētā vienīgi sieviešu mazākajai daļai ir pastāvīga alga. […] Jo bagātāka un dižciltīgāka ir ģimene, jo vairāk ierobežota sievietes pārvietošanās. Viņai vajadzēja iet pa ielu vīra vai vecākas sievietes pavadība. […]

Gan laiki, gan tikumi mainās. Vīrieši un sievietes, ir īpaši Eiropas izglītību baudījušās inteliģences vidū, tagad nereti pulcējas kopā. [Ēģiptē] sievieti var ieraudzīt arī pie automašīnas stūres un strādājam dažādos uzņēmumos. Tomēr iedzīvotāju pamatmasās tradīcijas vēl sīksti turas. Vairākums sieviešu savu vietu saskata ģimenē un vienīgi ģimenē. Vīrietis uztur māju, turpretī sieviete ir tās saimniece, kas necieš, ka vīrs jaucas viņas darīšanās.”11

Vīra atbildība ir liela, bet arī sieva ir atbildīga par vīra reputāciju. Tā ēģiptieši uzskata, ka vīra gods ir viņa sieva. Ībrāhīms Ahmeds Šaalāns raksta, ka ja nu kāds aizskar ēģiptieša ģimenes godu, viņš tūdaļ ir gatavs dumpoties un pat ziedot savu dzīvību.12 Kas attiecas uz sievas pienākumu godāt savu vīru, tad Rukaija Maksuds uzsver, ka musulmaņu meitenei ir rūpīgi jāizvēlas vīrs, kurš būtu viņas un viņas cieņas cienīgs. Viņai ir jāpakļaujas vīram tikai tajā gadījumā, kad vīra uzvedība atbilst islāma tikumības prasībām. Pretējā gadījumā sievai nav jābūt paklausīgai vīram, bet gan pašam Allāham.13

Hidžāba gods un parda(h) dziļākā nozīme

Musulmaņu sievietes vienmēr apsedz galvu ar lakatu, ko sauc: hidžāb. Tam ir jānorobežo sievieti no apkārtējās, it īpaši nemusulmaņu, pasaules. Sievietes islāmā neuzskata, ka hidžāb viņas pazemo. Taisni otrādi – viņas uzskata to par goda zīmi. Hidžāb ir saistīts ar kādu citu islāmticīgās sievietes tradicionālā dzīves veida īpatnību, ko dēvē par parda(h).

Parda(h) ir aizkars, aiz kura mēdza un vēl joprojām mēdz mitināties musulmaņu sievietes. Musulamaņu mājā allaž ir bijušas speciālas telpas sievietēm, kur pat ģimenes vīrieši nedrīkstēja ieiet bez brīdinājuma. Svešiniekiem nebija atļauts ieiet aiz aizkara; viņiem nebija atļautas nekādas attiecības ar sievietēm, kas aiz tā mitinājās. Šādu noslēgtu dzīves veidu musulmaņu sabiedrībā parasti varēja atļauties pārtikušo un dižciltīgo vīru sievas, kuras nebija spiestas iet ārā no mājas, lai pelnītu iztiku.

Ir interesanta vārda parda(h) semantika. Parda(h) persiešu valodā nozīmē ne tikai aizkaru, bet arī noslēpumu. Islāms, it īpaši islāma misticisma tradīcija ar nosaukumu sūfisms, labi pazīst ideju par Dieva apslēptību. Dievs ir noslēpumains un nepieejams. Viņš atrodas aiz bieza aizsega un atklājas tikai tiem, kas pašaizliedzīgas lūgšanas un askēzes rezultātā ir mācējuši pārvarēt savu ‘es’ un tādā veidā šo aizkaru noņemt. Sieviete, kas atrodas aiz aizkara, islāmā tiek pielīdzināta pārpasaulīgajai (transcendentajai) Patiesībai. Sievas gods un īstens skaistums ir apslēpts no svešinieku acīm, kamēr atkailinātais daiļums, kas piemīt vieglas uzvedības sievietēm, ir katram pieejams un tādēļ ir šķietams.14 Līdz ar to islāma ģimene līdzinās gliemežvākam, kas glabā pērli. Gliemežvāks ir vīrs, kamēr pērle ir sieva.

Rietumu sieviešu ģērbšanās stils un komunikācijas veids musulmaņu acīm

Kāda Pakistānas iedzīvotāja Gulšana Estere, kas vēlāk kļuva par kristieti, tādā veidā aprakstīja savus un savu kalpoņu iespaidus Londonā: „Mums bija ērta istaba otrajā stāvā – tieši blakus tēva istabai. [Sakarā ar to, ka sieviete nevar iziet ārā viena pati], kalpones Salīma un Sīma […] samierinājās ar skatu, kas pavērās pa logu, pastāstot man to, ko tur redzēja. […]

„Ak, sievietēm ir kailas kājas! Vai viņas nekaunas? Vīrieši un sievietes pastaigājas kopā, sadevušies rokās. Viņi skūpstās. Ak, viņi dodas tieši uz elli!”

Mums jau no agras bērnības bija ieaudzināti stingri ģērbšanās un uzvedības noteikumi. Mēs apsedzām augumu no kakla līdz potītēm ar Pendžabas šalvar kamīzi – brīvi krītošu tuniku un biksēm, kas bija saņemtas kopā pie potītēm. Ap kaklu valkājām platu, smalku šalli jeb dupatu, ar ko nepieciešamības gadījumā varēja apsegt galvu vai pat pārvilkt pāri visai sejai, un, ja bija auksts, mēs ietināmies šallē. Izejot ārpus mājas, mēs valkājām burku – garu, necaurspīdīgu tērpu, kas apsedza mūs no galvas līdz papēžiem; tam bija piešūta galvassega ar tīklveida izgriezumu priekšpusē, pa kuru varēja skatīties. Tas padarīja neiespējamu jebkuru parastu sarunu uz ielas un ierobežoja valkātājas iespējas redzēt un dzirdēt mašīnu tuvošanos. Taču toreiz mums nenāca ne prātā apšaubīt likumus, kas noteica mūsu dzīvi un mēs būtu šausmās, ja kāds mūs mudinātu ignorēt tradīcijas. Būtībā mēs uztvērām šo tērpu kā aizsardzību. Mēs varējām raudzīties pasaulē, bet pasaule nevarēja redzēt mūs.

Kad mēs redzējām, kā sievietes Londonā dižojas savos nepiedienīgajos mini svārkos, kas beidzās labu gabalu virs ceļgaliem, mums visām trim bija pilnīgi skaidrs, ka šī ir vissamaitātākā pilsēta visā pasaulē.

Mūsu zemē, un vēl jo vairāk mūsu pilsētā, runāt ar vīrieti, kurš nebija mūsu ģimenes loceklis, pat ar kalpotājiem, nozīmēja nopietni iedragāt savu reputāciju. Pardā jēga, pats par sevi saprotams, bija ģimenes goda aizsardzība. Uz musulmaņa ģimenes meitām nedrīkstēja krist ne vismazākā aizdomu ēna. Pretējā gadījumā sods varēja būt briesmīgs.”15

 Daudzsievība

Musulmaņu vīrietim ir atļauts ņemt līdz pat četrām sievām. Tomēr būtu maldīgi uzskatīt, ka galvenais iemesls tam ir Austrumu vīriešu izlaidība. Tradicionālajā islāma pasaulē sieviete allaž ir bijusi vāja un neaizsargāta. Viņa nebija spējīga patstāvīgi gādāt iztiku sev un saviem bērniem. Daudzsievība musulmaņu acīs ir īpašas līdzcietības žests, it īpaši laikos, kad kara rezultātā daudzi vīri tiek nogalināti un viņu sievas paliek bez aizsardzības un aizbildnības. Vīrs, kas uzņemas apprecēt vairākas sievas, apzinās morālo un materiālo atbildību par savām sievām un viņu bērniem. Korānā ir teikts, ka vīrietis ir tiesīgs apprecēt vairāk, nekā vienu sievu tikai tajā gadījumā, ja viņš savā attieksmē ir spējīgs būt pilnīgi vienāds pret visām sievām, nevienu no viņām neatstājot novārtā. Ja vīrs nav apdāvināts ar tādu prasmi, viņam jāprec tikai viena sieva. (Korāns 4:3) Jebkurā gadījumā pirmās sievas piekrišana uz vīra atkārtoto laulību ir nepieciešama.

Laulātie latviešu tautas tradicionālajā kultūrā

Par latviešu laulāto attiecībām ir saglabājusies šāda 17.gs. vēsturiska liecība: „Lai gan viņi [latvieši] senāk no īstā Dieva, viņa vārda un likumiem nekā nav zinājuši, tomēr viņiem ir bijusi laulības kārta un viņi to ievērojuši, proti, ka vīrs un sieva nesaraujamās saitēs viens ar otru dzīvojuši, un tāpēc arī vienīgi tos bērnus par īstiem un patiesiem mantiniekiem uzskatījuši, kurus viņi kopā laulībā dzemdējuši. Poligāmijas, t.i., ka vienam vīram būtu daudz sievas, kā pie žīdiem un turkiem, viņiem nav bijis, nav bijis arī konkubināta, bet gan bijusi, kā tagad tiek domāts, īsta laulība”.16

Saskaņā ar kādu citu 17.gs. Kelcha atstāto liecību „latvieši esot tikumīgi dzīvojuši arī pirms vācu ienākšanas. Ja kāds iedomājies pārkāpt laulību, to esot dzīvu sadedzinājuši un pelnus pa lielceļiem izbārstījuši.”17 Savukārt vecpuišiem un vecmeitām latvieši veltīja daudzas nievu dziesmas. No tā var secināt, ka ģimenes dzīvi latvieši uzskatīja par absolūti nepieciešamu dzīves piepildījumu.

Nama tēvs

Ģirts Austrums raksta, ka „bērni bijās tēva, jo viņa vadībā un gādībā bija padota visa ģimene. Tēvs valda pār zemi, novadu un citiem īpašumiem. Viņš vada un kārto visu saimniecību, kamēr vecākais dēls nāk viņa pēdās. Labam nama tēvam bija jābūt visiem ģimenes locekļiem par priekšzīmi: visur bija jāvalda stingrai kārtībai, bija jābūt taisnīgam, krietnam darbā, saimniecībā un labam aizstāvim pret katru netaisnību. Tādēļ bērni raudzījās uz tēvu ar lielu godbijību un bijāšanu kā taisnu gādnieku un soģi, no kā neviens par saviem darbiem nevarēja izvairīties, bet katrs saņēma pēc nopelniem savu tiesu. Tēvs nemīl  liekas tērzēšanas – ir nopietns, īss un vārdos atturīgs. Kaut gan viņš bija stingrs, bet katru savu soli lika, domādams par bērniem, par ģimeni. Tēvs bija priekšzīmīgs ģimenes valdnieks, bet tās sirds bija māte.”18

Nama māte

Kā raksta slavenais latviešu folklorists Kārlis Straubergs, latviešu ģimenes balsts un saturs ir māte, kurai rakstnieks Edvards Virza  dod šādu raksturojumu: „Latviešu māte ir apbalvota ar dievišķām īpašībām, un viss ir gaišs un skaidrs tajā staru lokā, ko viņa ap sevi izplata. Un ir kaut kas pie vecajiem latviešiem, kas mātes padomiem piešķir tik pat lielu svaru, dziļumu un nemaldību, kā pašiem Dieva padomiem”. Kā liecināja Krišjānis Barons, „ģimenes sirds un dvēsele ir māte. Māte auklē, kopj, audzina, māca, rāj un žēlo dēlus un meitas. Lai gan pieauguši dēli darba ziņā vairāk atkarīgi no tēva, taču visās personiskās un citās vajadzībās viņi allaž griežas pie mātes, un māte tos vada un valda, līdz kamēr paši sievas apņem.” Māmuliņu mēdza salīdzināt ar sauli. Vistuvākā mātei nu ir meita, par ko liecina tādi tautas dziesmas vardi:

Auklē mani, māmuliņa,
Vieglajām rociņām,
Gan es tevi aptecēšu
Vieglajām kājiņām. (33505)

Māte meitu māca darbā un tikumā, palīdz viņai pūru darināt. Bet bāreņu dziesmas liecina, ka nekas nevar zaudēto īsto māti atvietot. Tautas dziesmās ir pieminēti arī izlaisti un izlutināti bērni, kas nav labi audzināti gan mātes bardzības, gan gļēvas mīlestības dēļ. Viņas dēli tad ir vieglprātīgi tēva mantas izšķērdētāji un sliņķi, bet meitas ir slinkas, netikušas un izlutinātas.19

 Kā latvieši precējās

Pēc folklorista Kārļa Strauberga ievāktajiem datiem „senos laikos dažos vidos tēvs ar māti nosprieda, kad dēlam jāprecas, kaut arī dažreiz dēls pats vēl nebūt negribēja precēties. Vecāki paši arī izlūkoja dēlam sievu pēc mantas, ģimenes vai draudzības. Tāpat meitas vecāki neprasīja savas meitas prāta, gribas un patikšanas, kad to izdeva pie vīra. Abēju vecāki salīga savā starpā un bērni allaž padevās.” (Piebalga, Gatarta) Vecāku teikšana gan nenozīmē, ka pašiem bērniem nebija nekāda teikšana. Gadījās arī tā, ka dēls pats izraudzījās sev līgavu, bet vecāki dēla izvēli atbalstīja. Jaunieši varēja tikties visādos sabiedriskos pasākumos un vietās: baznīcā, radu kāzās, talkās un citur, tomēr tautas dziesmu autori neiesaka izraudzīt sev līgavu svētku pasākumos, bet gan darba laukā, jo svarīgākais bija līgavas tikums un strādīgums, nevis daiļums.”20

Laulība krievu tautas tradīcijā

16. gs. sarakstītajā krievu dižciltīgiem ģimenes cilvēkiem pamācošajā uzvedības likumu krājumā ar nosaukumu Domostroj ir šādi ģimenes tēvu uzrunājošie vārdi:

„Saviem mājiniekiem māci dievbijību un jebkādu tikumu, un pats rīkojies tāpat, un kopā nopelnīsiet Dieva žēlastību. Ja nu tavas nevīžības un nolaidības dēļ tu vai tava sieva, ko neesi pietiekami pamācījis, sagrēkos vai ļaunu darīs Dieva priekšā, vai dēļ nepietiekamas pamācības tavi mājinieki, vīrieši un sievietes, vai tavi bērni pastrādās kādu grēku, vai tā būtu lamāšanās, zādzība, nešķīstības piekopšana vai kāds ļaunums – visi kopā sodu saņemsiet par izdarīto. Ļauni būdami, mūžīgi cietīsiet mokas. Bet labu darīdami, tu un tie, kas ar tevi, visi kopā nopelnīsiet mūžīgo dzīvību. Un tev būs lielākais kronis, jo ne par sevi vien esi gādājis Dieva priekšā, bet arī tuvakos esi ievedis mūžības valstībā.”21

Par sievas tikumu, savukārt, ir teikts:

„Svētīgs ir vīrs, kura sieva ir tikumīga, viņš dzīvos divreiz ilgāk. Laba sieva iepriecina savu vīru un piepilda viņa mūžu ar mieru.  Laba sieva ir atalgojums vīram un žēlastība tam, kas bīstas Dieva. Jo sieva pavairo vīra godu. Dieva baušļus ievērodama, viņa ir svētīta un godā turama cilvēku vidū. Laba, strādīga un klusa sieva ir vīra kronis. Ja vīrs ir ticis pie labas sievas, no mājas viņš iznes tikai labo. […] Laba sieva pēc vīra nāves viņu pestī.”22

Laulība kristīgajā tradīcijā

Garīdznieks Aleksandrs Jeļčaņinovs (1881-1934) rakstīja:

„Laulība ir atklāsme un noslēpums. Mēs redzam tajā pilnīgu cilvēciskās būtnes transformāciju, viņa personības paplašināšanu, jaunu dzīves redzējumu un uztveri un caur to piedzimšanu jaunajā pasaulē patiesā pilnībā. […] Tikai laulība spēj dāvāt cilvēkam pilnu cita cilvēka iepazīšanu – tā ir apbrīnojama spēja just, tvert un redzēt citu personību vienīgā un neatkārtojamā kvalitātē tāpat, kā Dieva pazīšanas gadījumā. Tādēļ varētu teikt, ka pirms laulības cilvēks it kā slīd dzīves virspusē, vērojot to no malas. Un tikai laulībā viņš gremdējas pašā dzīvē, ieejot tajā caur citu personību.”23

Īpaši dziļu laulības izpratni var atrast Austrumu Pareizticīgajā Baznīcā. Līdzīgi Romas Katoliskajai Baznīcai tā uzskata laulību par vienu no septiņiem sakramentiem. Kristietim sakraments ir kā pestīšanas, svēttapšanas līdzeklis. Attiecībā uz laulību tas nozīmē, ka tā ir pestīšanas ceļš. Kristīgā laulība ir nešķirama saskaņā ar Jēzus vārdiem: „Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mt. 19: 6) Otrodoksās (Pareizticīgās) Baznīcas pārstāvji uzskata, ka laulība gluži jaunā garīgā kvalitātē turpinās arī mūžībā.

Vīrs un sieva

Vai vīrs un sieva ir radinieki? Viena no iespējamām atbildēm uz šādu jautājumu acīmredzot būtu: vīrs un sieva ir radinieki, jo par tādiem viņus padara likumīgi noslēgtā laulība, kopīga dzīve un kopīgie bērni. Otrā iespējamā atbilde būtu: vīrs un sieva nav radinieki, jo starp viņiem nepastāv asinsradniecība. Kaut arī abas atbildes uz jautājumu ir korektas, kristīgā tradīcija piedāvā trešo atbildi par laulāto radniecību: vīrs un sieva nav radinieki, jo laulātie nav divi, bet viens. Jēzus ir teicis: „Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti, un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir” (Marka ev. 10:7-9). Sieva ir tik pat lielā mērā vīra miesas daļa, kā viņa paša kāja. Vīrs ir tikpat labi sievas miesas daļa kā viņas pašas roka.

Pareizticīgo priesteris Ilja Šugajevs aicina pārdomāt laulības šķiršanas jautājumu. „Ja nu vīrs un sieva ir tuvāki viens otram, nekā māte savam bērnam, tad kādos gadījumos var pieļaut šādas savienības izjaukšanu? Vai tad cilvēks, kas ir guvis kādu traumu, uzreiz neskrien pie ārsta ar cerību dziedināt savainoto ķermeņa locekli? Vai, otrādi, steidzas pie dakteriem ar lūgumu pēc iespējas ātrāk traumēto ķermeņa daļu amputēt? Ja mēs kopā ar ārstiem pūlamies slimo locekli vai orgānu saglabāt un ārstēt, tad kādēļ mēs nedarām to pašu ar laulāto attiecībām? Kādēļ šķiršanās, kas ir tikpat nedabiska kā glābjama miesas locekļa amputācija, mūsu sabiedrībā guvusi virsroku iepretī piedošanai, salīgšanai un izejas no smagas situācijas meklēšanai? Par laulības šķiršanu var nopietni domāt gadījumā, kad viens laulātais apdraud otrā laulātā vai bērnu dzīvību un veselību. Tas ir, piemēram, tad, ja vīrs ir alkoholiķis un dzērumā kļūst agresīvs. Citos gadījumos, kad konflikts ir atrisināms, ir jāmēģina laulību glābt.”24

„Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem”

Šie vārdi ir sacēluši veselu vētru eiropietes galvā. Kādu apsvērumu dēļ sievai būtu jābūt pakārtotai vīram, ja viņai mūsdienu Rietumu sabiedrībā ir vīrietim līdzīgs statuss? Vai šos Pāvila vārdus var kaut kā mīkstināt? Mīkstināt visticamāk tos nevar, toties var mēģināt maksimāli labi tos saprast.

Ir jāsāk ar pilnu ap. Pāvila teiktā citēšanu: „Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu, Sev Savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu” (Ef.5:22-28).

Padomāsim tikai par divām lietām Pāvila teiktajā. Pirmais – ja sieva uzņemas paklausības pienākumu, tad vīrs uzņemas milzīgu atbildību. Vīra un sievas attiecības var salīdzināt ar kāda uzņēmuma direktora un padotā attiecībām. Padotajam ir pienākums paklausīt, toties priekšnieks ir atbildīgs par visu, tai skaitā par finanšu stāvokli uzņēmumā. Ja viņš bankrotē, tad arī darbinieks paliek bez dienišķās maizes. Savukārt vīra atbildība ir krietni lielāka par priekšnieka pienākumiem, jo no vīra ir atkarīgs ne tikai materiālais, bet arī garīgais ģimenes locekļu stāvoklis. Otrais aspekts, par ko vajadzētu pārdomāt  – vīru apustulis Pāvils pielīdzina pašam Kristum, kas ir upurējis savu dzīvību par cilvēci. Tas nozīmē, ka arī vīram ir visā jāatdarina Kristus – līdz pat tam, ka jāziedo sava dzīvība par savu sievu un bērniem. Vīrs ir tas, kas līdzīgi Kristum uzņemas atbildību arī par visu ģimenes locekļu grēkiem.

Vīrs un tēvs

Kristīgas ģimenes tēvs ir aicināts atdarināt dāsno un mīlošo Debesu Tēvu. Viņa uzdevums ir kļūt par gādīgu tēvu ne tikai bērniem, bet arī savai sievai. Vīram un tēvam ir jābūt par drošu patvērumu ģimenes locekļiem jebkurā sarežģītā situācijā. Viņš ir sievas un bērnu aizstāvis. Līdzīgi Debesu tēvam viņš gādā par dienišķo maizi.

Tēvs ir ģimenes priesteris. Kā raksta B.V. Ņičiporovs, tēvam ir īpašs pienākums vadīt ģimenes lūgšanu, aizlūgt par ģimeni, novēlēt Dievam visas rūpes par to. Tēvs ir tas, kas apzinās, ka caur lūgšanu, bēdām un pacietību viņš izpērk dzimtas grēkus.25

Tēvs gādā par kristīgā gara uzturēšanu ģimenē. Viņš ir ģimenes galva. Lai paskaidrotu, ko tas nozīmē, Dereks Prinss atsaucas uz apustuļa Pāvila rakstīto par tēvu, kas „labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā.” (1. Tim. 3:4) Praktiskā dzīvē tas nozīmē to, ka jāmāca bērniem paklausība un cieņa pret tēvu un māti, kam ir veselīgas psiholoģiskas sekas bērnu turpmākajā dzīvē. Vienlaikus tēvs nedrīkst būt pārāk valdonīgs, jo tas var apspiest un ievainot topošo bērna personību.26 Sieviete, kas ir augusi ģimenē, kur tēvs ir despots, bet māte ir galīgi apspiesta, parasti cenšas ieņemt vīrieša vietu un viņu pakļaut. Tas, savukārt, ir par iemeslu nestabilitātei laulāto attiecībās un šķiršanās gadījumiem.

Sieva un māte

Ja vīrs ir ģimenes galva, tad sieva ir tās sirds. Sašķeltība ģimenes sirdī mēdz būt patiesi postoša. Žo Kruasāna par sievietes lomu ģimenē raksta sekojošus vārdus: „Viņa ir ģimenes sirds un aizsargā tās vienotību. Viņa ģimenē ienes kārtību, saskaņu, uzplaukumu. Viņa veido saites starp bērniem un tēvu, viņa uzklausa, mierina, iedrošina, piedod, samierina un katram ierāda tā vietu. Viņa lej mīlestības, maiguma eļļu pār visām attiecībām ģimenē. Kāds prieks – justies saprastam un mīlētam!”27

Sievietes uzdevums ir kļūt par vīrieša sabiedroto. Viņai ir īpaša spēja nest mieru attiecībās. Sieviete ir apdāvināta ar intuīciju un gudrību, kas spēj pilnveidot vīrieša veikto darbu. Žo Kruasāna dēvē sievieti par „pelēko kardinālu” – kā mēdz teikt politikā  – viņas darbs, kaut arī reizēm paliek nemanīts, bieži izrādās tas būtiskākais.

Lai to ilustrētu var noderēt sirds un galvas tēls. Cilvēka galva allaž ir redzama, sirds ir apslēpta krūtīs tā, ka neviens to nespēj redzēt. Tāda ir arī vīra un sievas dzīve.

Vīru pielīdzina mājas sienām jeb aizsargmūrim, viņš pasargā ģimeni un veido ģimenes attiecības ar ārpasauli. Sieva ir mājas pavards. Mājas iekšējās telpas un pavards nav redzami no ārpuses, tomēr kam būtu vajadzīgas sienas, ja māja ir tukša un tur neviens nedzīvo?

Sievietes svarīgākā loma ir līdzināties Dievam Radītājam. Viņas funkcija ir mātišķība jeb radīt spēja. „Mātišķība – tas nenozīmē tikai to, ka sievietei ir bērni, tā ir sievietes spēja uzupurējoties dāvāt dzīvību, neatkarīgi no tā, vai viņa ir neprecējusies, konsekrēta, precējusies vai neauglīga. Katrai sievietei ir mātes ķermenis, mātes prāts, mātes sirds, un viņas mātišķība tiek aicināta uzplaukt aizvien vairāk un vairāk, kļūstot par universālu mātišķību.”28

Ir ārkārtīgi interesants Žo Kruasānas viedoklis par to, ka sievai ir jādzemdina ne tikai bērni, bet arī pašas vīrs.

Viņa raksta, ka mūsdienās, kad nedz sieviete, nedz vīrietis vairs neizprot savu identitāti, tieši sievietei ir jābūt pirmajai, kas apzinās savu būtību. Caur miera pilno, padevīgo, mīlošo un mātišķo identitāti viņa ceļ vīrieša pašapziņu un palīdz viņam atgūt pašcieņu, vīrišķību un tēvišķību. Tieši to nozīmē vīra dzemdināšana. Sakarā ar to, ka sieviete ir pirmā kritusi (tas gan nenozīmē to, ka viņa viena ir grēkā krišanas iemesls), viņai pirmajai jālabojas un jāapzinās sava autentiskā sievišķība. Un ja vīram par paraugu viņa dzīvē kļūst Kristus, sievietei ir jāatdarina Dievmāte, jo Viņa iepretī Ievai paklausīja, pazemīgi pieņemot Dievu savā klēpī.29

Laulības šķiršana

Kristīgās ētikas pamats ir desmit baušļi, kurus Mozus, saskaņā ar Bībeli, ir saņēmis no Dieva Sīnāja kalnā. 6. bauslis skan sekojoši: „Tev nebūs laulību pārkāpt”. Šos vārdus papildina arī Jēzus vārdi: „Ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mateja ev. 19:6)

Mūsdienās laulības šķiršanu uzskata par parastu lietu. Bieži cilvēki šķiras, aizbildinoties ar mazsvarīgām lietām, tādām, kā raksturu nesakritība vai vēlme izmēģināt attiecības ar kādu citu. Tomēr viņi reti apzinās postu, ko nodara laulātajam draugam/draudzenei un bērniem. Mācītājs Gerijs Ričmonds, kas ir veltījis savu dzīvi šķirto vecāku un viņu bērnu dziedināšanai, raksta, ka šķīrušies cilvēki parasti piedzīvo materiālas grūtības, dziļu depresiju, spēku izsīkumu, vientulību un totālu iekšēju sabrukumu. Citreiz pamestais nespēj pats izkļūt no izmisuma un depresijas bedres un ir spiests izmantot psihoanalītiķa un psihiatra palīdzību.

Bērni neatkarīgi no vecuma mēdz būt traumēti tik tālu, ka nes vecāku šķiršanās sāpes līdz pat mūža beigām. Bērni mēdz justies dziļi nelaimīgi, nemīlēti un nevienam nevajadzīgi. Pusaudžu vecumā zēni mēdz kļūt agresīvi un pastrādāt noziegumus. Pusaudzes, kas ir zaudējušas tēvu, krīt izmisumā. Viņas vairs nejūt tēva gādību un aizsardzību, tāpēc viegli un agri uzsāk dzimumdzīvi, kā arī sāk lietot narkotikas. Tādu bērnu sirds brūces nav dziedināmas. Nākotnē viņi paši nav spējīgi veidot noturīgu un veselu laulību. Arī pats šķiršanās iniciators pēc kāda laika saprot, ka laimi ārpus pamestās ģimenes tā arī nav atradis. Tomēr nekas vairs nav pa vecam. Pamestās ģimenes locekļi ne vienmēr ir spējīgi piedot un pieņemt viņu atpakaļ.30