Ceļā uz ģimeni

Ģimene

Vārds ‘ģimene’ katram cilvēkam kaut ko izsaka. Ģimeni nevar iedomāties bez mums tuvākajiem cilvēkiem: vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām, kā arī bez mājām. Visās civilizācijās ģimeni uzskata par augstāko vērtību un cilvēka dzīves piepildījumu. Ir kāda vēsturiska likumsakarība – ģimenes institūta sabrukums izraisa tautas un civilizācijas bojā eju.

Ģimeni var salīdzināt ar augļu koku.

Ģimene ir domāta augļu nešanai. Tajā dzimst un aug bērni. Ārpus veselīgas ģimenes, kur valda sapratne un mīlestība, nav iespējama pilnvērtīga personības veidošanās, tāpat kā pussauss koks, kam ir trūcis ūdens un saules, nevar dot gardu un sulīgu augli.

Augļu koks – ģimenes tēls (no E.Taivānes fotoarhīva)

Bet, ja nu ģimene visiem cilvēkiem ir tik vitāli svarīga, kā tad ir ar mūkiem – klostermāsām un klosterbrāļiem? Vai viņi nav šajā gadījumā izņēmums? Vai viņu dzīves veids nav cēlāks par ģimenes dzīvi? Vai varbūt tas ir neauglīgs? Neraugoties uz to, ka viņiem nevar būt laulāto attiecību un nevar dzimt bērni, viņi savās kopienās dzīvo kā ģimenēs. Konsekrētām personām (mūkiem un mūķenēm) vienmēr ir arī garīgie bērni, tādēļ arī klostera dzīvē neviens neiztiek bez augļu nešanas jeb garīgo bērnu ‘laišanas pasaulē’.

Šajā sadaļā mēģināsim noskaidrot, ko ģimene nozīmē dažādu tautu pārstāvjiem. Neņemot vērā milzīgās atšķirības starp tautu paražām un pasaules skatījumiem, šajā košumā un dažādībā mēģināsim saskatīt kopīgus uzskatus par ģimenes lomu un uzdevumiem cilvēka dzīvē!

Ķīnietis kā ģimenes un dzimtas loceklis

No 1881.g. grāmatas Annie Allnut Brassey, A Voyage in the Sunbeam

Eiropietis bieži vien iztiek bez ģimenes un turpina justies patstāvīgs indivīds pat tad, kad ir viens pats, neuzturot ģimenes saites, spēj dzīvot gadiem ilgi ārzemēs. Turpretī ķīnietim dzīve ārpus ģimenes nav iedomājama. Pēc seno ķīniešu domām, cilvēks ir dzīvs tikai tad, kad viņš pārstāv savu ģimeni un dzimtu un turpina piedalīties rituālos par godu senčiem. Tieši senči ķīniešu uztverē ir dzīvības, pilnības un pārticības devēji, tādēļ ir vitāli svarīgi katram cilvēkam savas ģimenes pulkā savās mājās bieži sanākt ap senču altāri. Ja netiek izpildīti rituāli, dzīvinošā saikne pārtrūkst un cilvēks faktiski ir pakļauts nāvei.
Ķīnieši allaž ir veidojuši ļoti lielas ģimenes, kad zem viena jumta kopā dzīvoja tēvi, dēli ar savām sievām un bērniem, bērnu bērni un attāli radi, kuri nonākuši grūtā materiālā situācijā. Lielās ģimenes mēdza pārtapt par klaniem, kas, savukārt, veidoja lielas saimniecības. Ķīnietis ir vienmēr ļoti pieķēries savai ģimenei. Mīlestība uz ģimeni un savām mājām viņam ir krietni lielāka par patriotismu, ko diez vai var teikt, piemēram, par vidusmēra latvieti. Gatavība ziedot savu dzīvību tēvzemes labā ķīnietim tikpat kā nav pazīstama, toties, ja viņš materiālo vai citu apsvērumu dēļ ir spiests pamest savas mājas, tad izdzīvo tikai pateicoties cerībai atgriezties atpakaļ. Bieži vien skumjas pēc savas ģimenes noved ķīnieti līdz fiziskai vai garīgai slimībai.1

Ģimenes nozīmīgums Indijā

Ģimene. Indija.

Indietim ģimene allaž ir kalpojusi par dzīves labklājības pamatu. Tradicionāli indietis savā mūžā piedzīvo četrus posmus: mācekļa, precēta cilvēka, meža vientuļņieka un klejotāja posmu. Grihastha jeb precēta cilvēka (namtura) posms tiek uzskatīts par to svarīgāko, bet bieži vien ir arī vienīgais. Ģimene, kurā dzimst bērni, nemaz nav kvalificējama kā kaut kas piederošs vienīgi pasaulei. Ģimene ir svēts (sakrāls) institūts.
Laulību uztver kā tādu, kas atdarina dievu dzīvi. Tā palīdz uzturēt kosmisko kārtību. Saskaņā ar indiešu mitoloģiju viss esošais radās dieva Djausa (Debesis) un dievietes Prithivi (Zeme) savienošanās rezultātā. Šīs saites arī kļūst par cilvēku laulības prototipu. Arī bērna ieņemšana un nākšana pasaulē ir tikai piedalīšanās pasauli uzturošajā svētajā darbībā jeb kosmiskajā upurēšanā.

Ģimenes ideāls Bali salā

Indonēziešu sieviete ar bērnu. 2008.g. Attēls no L.G. Taivana fotoarhīva

Indonēzieši Bali salā, veidojot ģimeni, uzskata, ka viņi atdarina augstāko dievu Šivu, kurš vienā personā apvieno vīrieti un sievieti. Tādēļ tikai laulībā vīrietis un sieviete spēj sasniegt dievlīdzīgu pilnību. Ģimeni veido ar nolūku laist pasaulē bērnus. It īpaši ir svarīgi vīriešu kārtas pēcnācēji, kas turpina upurēt dzimtas senčiem. Dēli arī izpilda visus nepieciešamos rituālus, lai tēvs un māte neapmaldās klejojošo garu pasaulē un visbeidzot pārdzimst (inkarnējas) kādā ķermenī. Ja kāds cilvēks nav veidojis ģimeni un izaudzinājis bērnus, viņu sagaida nokļūšana ellē ar nosaukumu svarga. Tur sievieti, kas nav dzemdējusi bērnus, moka gigantiska čūska, kas zīž viņas tukšās krūtis. Šāds priekšstats par pēcnāves dzīvi ir pamudinājis Bali salas iedzīvotājus vienmēr veidot ģimenes, dzemdēt un audzināt bērnus. Gadījumā, ja pāris ir neauglīgs, tas allaž cenšas bērnus adoptēt. Vīram ir iespēja arī paņemt otru sievu ar cerību tikt pie mantinieka.2
Tradicionālās baliešu ģimenes ir ļoti lielas. Zem viena jumta mēdz dzīvot vairāki brāļi ar savām sievām un bērniem. Ģimenei ir kopīgs templis un parasti viena virtuve. Ģimenes galvas lomu parasti izpilda vecākais brālis. Sievietes mēdz strādāt tāpat kā vīrieši. Tomēr tas nekad nerada problēmas, kā tas bieži vien ir strādājošām eiropietēm ar bērniem. Jautājums par auklītes nolīgšanu vai bērnu dārzu nav aktuāls balietēm, jo sievietes vecāki un viņas vecākie bērni allaž ir gatavi pieskatīt vismazākos.3

• Indonēziešu sieviete pie darba. 2006.g. Attēls no L.G. Taivana fotoarhīva

• Indonēziešu vīri. 2006.g. Attēls no L.G. Taivana fotoarhīva

• Strādājošā indonēziešu sieviete.

Ēģiptiešu ģimenes modelis

Tradicionāla musulmaņu ģimene Kairā.

Lielākā ēģiptiešu daļa ir musulmaņi. Viņu ģimenes modelis maz atšķiras no tā, kāds ir pieņemts visur islāma pasaulē. Līdzīgi tam, kā tas ir ķīniešiem, arī Ēģiptē – vīriešiem un sievietēm – ģimene ir svarīgāka par visiem citiem institūtiem un nodarbēm. Kā atzīst orientālists Aleksejs Vasiļjevs, tieši ģimenē ēģiptietis „rod atbalstu un mierinājumu, ģimene ir ass, ap kuru griežas viņa rūpju, pārdomu un sarunu loks. Līdz 1952. gada revolūcijai tādi jēdzieni, kā, piemēram, „dzimtene”, „patriotisms”, „valsts”, „brīvība” atradās ārpus lielākās ēģiptiešu daļas interešu loka. Pret angļu noskaņojums bija aptvēris gandrīz visu iedzīvotāju prātus, taču aktīvi uzstājās vienīgi pilsētu jaunatne. Pārējiem ģimene bija viņu alfa un omega.”4„Ēģiptieša ģimene parasti nesastāv tikai no vīra, sievas un bērniem”, – turpina pētnieks, – „te ir liela ģimenes piederīgo grupa, ko veido radniecības saites pa vīra līniju. Grupas priekšgalā atrodas vecāks vīrietis un viņa sieva: šī grupa ietver precētos dēlus, viņu bērnus, varbūt arī precētos mazdēlus un mazmazdēlus. Nereti viņi visi kopā ēd un strādā, viņiem ir kopīgs īpašums, viņi kopīgi arī visu izspriež. […] Ēģiptieši augsti vērtē savu piederību pie ģimenes, zinot, ka viņu labklājība un pārticība, bet dažkārt pat dzīvība, ir atkarīga no ģimenes un radniecīgām saitēm. […] Šis apstāklis nosaka lielās ģimenes spēku un bezģimenes indivīda vājumu. […] Sadursmē ar ārpasauli visiem radiniekiem ir jāapvienojas. Lielās ģimenes saliedētību kopš senseniem laikiem uztur asinsatriebība. […] Tūkstošiem cilvēku ik gadus nogalina atriebēja lode vai duncis, un tā ir atmaksa par tālu vai tuvu radinieku.”5

Ģimene latviešu senajās tradīcijās

Jāņu svinēšana Turaidas rezervātā 2013.g. 21.jūnijā (no E.Taivānes fotoarhīva)

Latvietim ģimene allaž ir bijusi ļoti svarīga. Ģimene ir cilvēka dzīves piepildījums. Pēc latviešu tautas priekšteču domām mirušie viņa saulē turpina darīt to pašu, ko šajā saulē. Tas nozīmē, ka ģimenes dzīve turpinās arī tur. Ja kāds nav paspējis apprecēties dzīves laikā, tad Veļu māte būs tā, kas gādās par „miroņu kāzām” veļu valstībā.6
Latvieši nemēdza uzskatīt par īstu ģimeni laulāto pāri bez bērniem. Tikai kļūstot par vecākiem, vīrs un sieva mantoja lielu godu un drīkstēja saukties cēlajā vārdā ‘ģimene’. Tādēļ uzreiz pēc bērna piedzimšanas tēvs rīkoja ģimenes goda mielastu. Sagādāja to labāko un aicināja visus mājas ļaudis pie mielasta galda.7

Ģimene kristīgajā tradīcijā

Klostera baznīca Bahčisarajā Krimā (no E.Taivānes fotoarhīva)

Priesteris Edgars Cakuls ir rakstījis: „Ģimene visos laikos un visās kultūrās ir bijusi pašsaprotama vērtība, sargāta un kopta, kā liels dārgums. Tā sākas kā divu cilvēku savienība mīlestībā un pamazām pārtop par kopienu, kuras ietvaros veidojas indivīds, un uz kuru balstās visa sabiedrība. Kristīgajā kultūrā ģimenes loma vienmēr ir bijusi svarīga. It īpaši tādēļ, ka pats Kristus nepārprotami ir piešķīris laulībai sakramentālu raksturu, vienlaicīgi apliecinot gan tās nozīmīgumu, gan arī apsolot savas žēlastības atbalstu ģimenes stiprināšanai. Kristus, kurš nekad neatstāj savu Baznīcu, vēlas svētīt un atjaunot arī laulāto mīlestību, kā arī visu ģimenes locekļu savstarpējo vienotību. Apustulis Pāvils, lai arī pats Evaņģēlija sludināšanas dēļ bija atteicies no ģimenes dzīves, savās vēstulēs vairākkārt uzsver laulības un ģimenes nozīmi kristiešu dzīvē. „Liels ir šis noslēpums,” tā Apustulis izsakās par laulību savā vēstulē Efeziešiem. (Ef. 5,32) Visbeidzot, pāvests Jānis Pāvils II savās pārdomās par laulību ir vairākkārt uzsvēris ģimenes nozīmi, norādot, ka ģimene ir „mājas Baznīca.”8

Jautājumi un uzdevumi