Ceļā uz ģimeni

Ģimene

Vārds ‘ģimene’ katram cilvēkam kaut ko izsaka. Ģimeni nevar iedomāties bez mums tuvākajiem cilvēkiem: vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām, kā arī bez mājām. Visās civilizācijās ģimeni uzskata par augstāko vērtību un cilvēka dzīves piepildījumu. Ir kāda vēsturiska likumsakarība – ģimenes institūta sabrukums izraisa tautas un civilizācijas bojā eju.

Ģimeni var salīdzināt ar augļu koku.

Ģimene ir domāta augļu nešanai.

Vecāki

Būtu grūti atrast tautu, kas nicinoši izturētos pret vecākiem. Viņus mēdz godāt tādēļ, ka vecāki dāvājuši dzīvību un ziedojušies bērnu labā. Vecākajai paaudzei ir arī liela dzīves pieredze, tādēļ tās padomus mēdz uzklausīt. Praktiski visās pasaules tautās cilvēki rūpējas arī par saviem nomirušajiem senčiem, par viņiem aizlūdzot vai izpildot speciālus tiem veltītus rituālus. Ir pat tādas vietas uz planētas, kur senči izpilda dievu lomu, dāvājot svētību saviem pēctečiem, kā tas ir Ķīnā vai cilšu reliģiju praktizētāju kultūrās, piemēram, Āfrikā.

Ķīniešu sievietes.

Nevainība kā laulības priekšnosacījums

Daudzās kultūrās nevainību uzskata par īpašu jaunieša vai jaunietes rotu. Visur Austrumu pasaulē tā ir uzskatāma par tikumu, kas ir laimīgas laulības dzīves priekšnosacījums un garants. Ja meitene ir saglabājusi uzticību līgavainim līdz kāzām, viņa būs uzticama sieva un laba māte saviem bērniem. Viņa mācēs ieaudzināt šķīstības tikumu arī savām meitām. Ja puisis ir saglabājis šķīstību līdz kāzu dienai, ir daudz lielāka varbūtība, ka viņam ģimene kļūs par vienīgo ostu, ko viņš sargās kā acu raugu līdz mūža beigām.

Indijā jaunietei, kas stājas laulībā, ir noteikti jābūt šķīstai.

Laulība

Laulību pazīst tikai cilvēku pasaule. Tai ir ciešs sakars ar seksualitāti. Savā izpausmē dzimumtieksme mēdz būt ļoti pretrunīga. Laulībā tā ir nevainojama. Tā noved līdz pilnībai vīrieša un sievietes savienību, ko var saukt par noslēpumainu un svētu, no kuras rodas jauna dzīvība. Ārpus laulības dzimumattiecības bieži pārtop par nevaldāmu un netiklu cilvēka izpausmes veidu, kas apgāna un izposta sirdi.

Bērni

Ir grūti atrast tautu, kas necienītu dzīvību. Bērni ir cilvēku turpinājums un mierinājums vecuma dienās. Viņi ir tie, kas pavada vecākus mūžībā un turpina aizlūgt par viņiem pēc nāves. Bērni nodod senču gudrību nākamajām paaudzēm. Ir kāda dīvaina likumsakarība vēsturē. Tautas, kas panicināja dzīvību, upurējot zīdaiņus, lai izlūgtos pasaulīgos labumus, gāja bojā. Tā tas notika, piemēram, ar kanaāniešiem jeb feniķiešiem, kuri veica masveida bērnu upurus.